Māksliniece Katrīna Neiburga noliek uz pauzes nesen Rīgas centrā atvērto mākslas telpu Brīvība un sola daudzveidīgus pasākumus, kolīdz epidemioloģiskā situācija valstī to atkal ļaus
Septembra beigās māksliniece Katrīna Neiburga Brīvības ielā Rīgā atvēra jaunu mākslas telpu Brīvība, kur krīzes laikā apmeklētāji varētu skatīt Latvijas jauno mākslinieku darbus, klausīties labu mūziku, baudīt performances un lekcijas. Neiburgas rūpīgi sastādītajam plānam — sešām izstādēm — punktu šonedēļ (uz laiku!) pielikusi valdības rosinātā mājsēde. Galerijas izveidotāja to uztver gan ar izpratni, gan skumjām — krīzes laikā ļoti gribējies dot jaunajai mākslinieku paaudzei iespēju tikt pie publikas, gan arī publikai iespēju satikties, apmainīties idejām un vienkārši labi justies jaunā mākslas vietā.
Neiburgas pašas radošā dzīve krīzē nav cietusi: viņa strādā pie vairākām izrādēm, performancēm un liela mēroga mākslas darbiem, ko skatītāji varēs aplūkot vēl šoruden (ja to ļaus epidemioloģiskā drošība) un pavisam noteikti nākamgad. Latviešu laikmetīgās mākslas klasiķes skats nākotnē ir cerīgs: pandēmija beigsies, māksla atsāks notikt, un, par spīti dažādiem kaitniekiem, Latvija virzīsies uz priekšu veiksmīgā gaitā.
Tu biji viena no pirmajiem Latvijas māksliniekiem, kuri jaunajā tūkstošgadē sāka strādāt multimediāli. Labi pārvaldīji jauno tehnoloģiju iespējas, kļuvi starptautiski pazīstama. Kā tev patīk Zoom, Meet un citas tiešsaistes programmas, kas tagad krīzē mūs savieno?
Kad sākās pandēmija, pirmie mēneši «ar zūmiem» man likās brīnišķīgi — var atpūsties no visa, labi plānot savu laiku. Neiziet no mājas, neiziet no savas vides. Kad gribas, ieslēgt Zoom, un ieslēgt to var arī bez kameras, paralēli kurinot krāsni, vārot ēst, nodarbojoties ar «multitaskingu». Pēc kāda laika tas sāka ārkārtīgi nogurdināt. Tiešais cilvēciskais kontakts ir neatsverams. Visu jau it kā var izrunāt attālināti, bet tas ir citādi.
Man bija interesants piedzīvojums — ar režisoru Elmo Nīganenu taisu Tartu Vanemuines koncertzālē operu Dons Žuans. Sākām sadarboties, un kādi četri mēneši pagāja tikai Zoom. Nebijām viens otru redzējuši dzīvē. Bija dīvaina sajūta satikt šo cilvēku pirmoreiz klātienē. Pamatīgi atšķīrās iespaidi — gan fiziski, gan arī emocionāli tas bija pilnīgi citādi, jābūvē no jauna iepazīšanās. It kā jau ekrānā redzi cilvēka žestus, artikulāciju — varētu visu par viņu zināt, tomēr izrādās, ka daudz kas paliek aizkadrā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.