Seņkovs dauzās

Nacionālā teātra Sapnis vasaras naktī — teātris, kas spēlē teātri par teātri, kas spēlē teātri, utt.

Labā ziņa ir tā, ka no Nacionālā teātra iznāku, nosmējusies līdz pilnīgam bezspēkam, asarām un žagām. Apmēram ceturtdaļgadsimtu nostrādājusi teātrī, Šekspīra brašo amatnieku izrādē ieraugu ak, cik daudz no savulaik piedzīvotā. Mūžīgo vēl viena mēģinājuma pietrūkumu, režisora gatavību «mesties uz ambrazūras» un ar savu ķermeni aizsegt uzradušos tukšumu, aktieru kaprīzes mierīgos laikos un spožas improvizācijas pērles draudošas katastrofas priekšā. Un tā tālāk.

Ne tik laba ziņa ir tā, ka nākamā sajūta, kas nomaina pamazām rimstošo jautrību, ir viegla neizpratne. Par ko un kāpēc tad bija visa iepriekšējā uzveduma daļa, ja to pilnīgi aizēnojis pārdesmit minūšu garais amatieru uznāciens proscēnijā jau pēc tam, kad aizvēries priekškars «lielās izrādes» beigās?

Izpratne par to, ko esmu redzējusi, atnāk pamazām, atceroties detaļas, kas sakrīt kā stikliņi rotaļu mozaīkā. Ardenu mežs taču ir teātris pats! Nacionālais, Daile, Boba Vilsona vai Kirila Serebreņņikova — jebkurš, un režisors Elmārs Seņkovs aizrautīgi kā puika, kuram priekšā izbērts lego kluču maiss, ņem no visa, kas redzēts, lasīts vai aptaustīts, un ceļ savu burvju mežu. 

Jau Liepājas teātra Šekspīrā režisors kopā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci no vairākiem «Eivonas gulbja» sacerējumiem bija izveidojis vienu «protolugu» par varu un cilvēka dabu, saglabājot viņa traģēdiju esenci. Šoreiz ir citādi. Seņkovu, šķiet, nav īpaši interesējis Šekspīra komēdijas Sapnis vasaras naktī sižets: stāsts par mīlētājiem, kas, glābdamies no vecāku dusmām, saulgriežos aizbēg uz mežu, kur savu izrādi mēģina arī centīgie amatnieki, un tur gan vieni, gan otri piedzīvo brīnumainas pārvērtības, ko sarīko elfi. Režisoru saistījusi tieši burvības stihija, un to viņš vienādojis ar teātri kā tādu.