Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra pārstāve Anta Jantone, kuras atbildībā ir Salaspils kodolreaktora drošības monitorēšana, ir pārliecināta — ar grūtībām, bet nākamo desmit gadu laikā reaktors tiks nojaukts. Pašlaik top tā demontāžas plāns
Padomju okupācijas laikā zinātnes vajadzībām uzbūvēto Salaspils kodolreaktoru Latvijas valsts apturēja jau 1998. gadā. Zinātnieki pārtrauca darbu ar sistēmām, kas jauno laiku kodolzinātnes kontekstā bija novecojušas. Vēl pēc desmit gadiem, 2008. gadā, Latvijas valsts īpašos drošības apstākļos uz Krieviju izveda uzkrāto kodoldegvielu. Nākamais loģiskais solis — reaktora demontāža — ir pamatīgi ievilcies, tāpēc savu 60. gadskārtu šoruden reaktors sagaidīja kā laikā iestrēdzis vraks. Kavēšanos nosaka gan finansējuma trūkums, gan speciālās radioaktīvo atkritumu savākšanas prasmes, kas jāmeklē ārpus Latvijas uzņēmumos, kuriem ir šāda darba pieredze.
Tomēr Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra pārstāve Anta Jantone jautājumu par padomju laika reaktora pilsētiņas aizvākšanu uztver ar piesardzīgu smaidu: «Kad runājam par kodolreaktora demontāžu un likvidēšanu, uzsvars tiek likts uz pašu kodolreaktoru — to infrastruktūru, kur ir radioaktīvais piesārņojums. Kodolreaktora teritorija ir liela, ar dažādām ēkām. Ne visas ir piesārņotas. Līdz ar to nebūs tā, ka viss tiek nolīdzināts līdz ar zemi. Vairākas ēkas paliks, no ārpuses varbūt pat nekas nebūs mainījies.»
Jantones vadītā Informācijas analīzes daļa regulāri apkopo ar reaktoru saistītos datus — vērtē ietekmi uz vidi. Ekspertes atbilde, vai un kā aizmigušais reaktors ietekmē apkārtējo iedzīvotāju veselību un dzīvo dabu, ir pārliecinoša — nav tā, ka tas turpina kaitēt. «Aktīvajā zonā, kas ir kodolreaktora pamatā, ir ūdens, kas rada aizsardzību, lai starojums tiktu ierobežots. Process tiek kontrolēts visu laiku.» Arī pēc demontāžas, kad tā beidzot notiks — šobrīd tiek prognozēts pat desmit gadus ilgs laiks, speciālisti Salaspils reaktora teritoriju turpinās uzraudzīt. «Vides monitoringu mēs veicam visā teritorijā: ņemam pazemes ūdeņus, augsnes paraugus,» stāsta Jantone. Šobrīd teritorijā atrodas arī īpaša laboratorija, kas kalibrē mēriekārtas, un tā Salaspilī paliks. «Diskutējam un plānojam kopā ar Vides aizsardzības ministriju, kādiem mērķiem teritoriju nākotnē izmantot,» saka Jantone. «Protams, dzīvojamās mājas tur netiks celtas, bet saimnieciskā darbība, ņemot vērā LVĢMC plašo darba lauku, tur varēs notikt.»
Kāpēc Latvijas valsts aizvien izvēlas ik gadu ieguldīt tūkstošiem eiro, lai veco padomju reaktoru uzraudzītu, bet nedemontē to? Lielākais šķērslis ir iezīmētais finansējums no valsts budžeta līdzekļiem, kas ir mazāks par reāli nepieciešamo, skaidro eksperte. Pirmo daudzgadu plānu reaktora demontāžai aprāva dižķibele 2009. gadā. Sākot ar 2014. gadu, tika iezīmēts finansējums, piecarpus miljoni eiro reaktora demontāžai un likvidēšanai. Šis aprēķins balstījās 2004. gada izmaksās. Taču neatradās uzņēmumi, kuri par šādu samaksu būtu gatavi darbu paveikt. «Reālās izmaksas ir ap 24 miljoniem eiro,» saka Jantone. Tātad sešas reizes lielākas par budžetā iezīmēto. Šādu naudu šim mērķim valsts šobrīd nav piešķīrusi. Tāpēc gadu no gada tiek lavierēts. Tagad Salaspils reaktora likvidācija sadalīta divās daļās: vispirms būvprojekta radīšana, kurā noteiks potenciālās izmaksas, ņemot vērā radioaktīvo atkritumu apjomu, kas jāaizvāc atbilstoši mūsdienu prasībām, un tad sekos LVĢMC un ministrijas kopējs gājiens uz valdību, lai lemtu par naudas piešķiršanas mehānismu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.