„Savējie“ un pārējie

Foto: Reuters/LETA
Gunārs Nāgels
Print Friendly, PDF & Email

Cilvēka daba ir būt sabiedriskam. Mums patīk, ka mēs patīkam un ka varam justies daļa no kopuma. Ja ir grūtāk justies kā daļai no visas plašās cilvēces, tad vismaz kā daļai no „savējiem“. Taču no svara – kā „savējie“ tiek definēti un izveidoti?

Var būt ģeogrāfiski noteiktas pakāpes: pats – ģimene – apkaime – pilsēta – valsts – visa cilvēce. Lojalitāte var būt ļoti nikna jebkurā no šīm pakāpēm. Šādas tēmas ir daudz apspēlētas literatūrā, sākot ar ģimenes naidu, piemēram, Šekspīra lugā „Romeo un Džuljeta“, kur visam pamats ir Monteki un Kapuleti dzimtu naids. „Vestsaidas stāsts“ (West Side Story) pārceļ Romeo un Džuljetu modernajos laikos un paplašina ģimenes naidu uz bandu jeb apkaimju naidu. Futbola sacensības starp dažādām pilsētām vai dažādām valstīm var izraisīt visspēcīgākās emocijas. Kari starp valstīm ir tēma nesaskaitāmām grāmatām un filmām.

Tā kā vairs neesam tikai sava miesta iedzīvotāji un ir iespējas gan ceļot ārpus savām ģeogrāfiskām robežām, gan apvienoties virtuālā vidē, piemēram, sociālos medijos, šādus grupējumus var veidot sabiedrības šķērsgriezumā. Biedrības, interešu grupas, darba kolektīvi – visi var būt bez šaurām telpiskām robežām un var pat apvienot vienu uzskatu ļaudis visā pasaulē.

Naids gan nav vienīgās emocijas, kas var definēt „savējos“. Var arī būt pozitīvas emocijas, piemēram, ģimenes mīlestība un savas zemes patriotisms. Tomēr naids diemžēl bieži ir spēcīgākais, un tāpēc dažādu grupu vadoņi nereti mākslīgi izveido „kopīgo ienaidnieku“, lai naidu izmantotu grupas saliedētībai.

Pasaules mērogā ir labi zināms, ka valsts vadoņiem var būt ērti uzkūdīt naidu pret citu valsti, lai novērstu uzmanību no paša un pašu mājas trūkumiem. Tādā veidā Krievijā mērķtiecīgi veido negatīvu Baltijas valstu un NATO tēlu, lai būtu ārējais ienaidnieks, kas vainīgs pie visa ļaunā. Darba kolektīvos var atrast ļaunos tēlus bijušajos darbiniekos, vai arī kā padomju laikos rīkot „biedru tiesas“, lai „atmaskotu“ vainīgo pašu starpā.

Vadoņiem bieži nepietiek ar kopīgo ienaidnieku. Tie vēlas paši būt mīlēti un tāpēc rīko viltus vēlēšanas ar jau zināmu iznākumu, vai darba kolektīvā liek darbiniekiem parakstīt vadonim atbalsta vēstules.

Mūsdienu „anti-vakserus“ vieno „savējo“ sajūta un naids pret ārstiem un valdību. Cilvēki jūtas labi starp domubiedriem, kritiskā domāšana ir ierobežota, un tāpēc bez sirdsapziņas pārmetumiem izplata dezinformāciju un klajus melus.

Diemžēl dezinformācija pandēmijas laikā noved pie mokām un īstas nāves. Nav viegli pārsist „savējo“ bruņas, pat ar patiesību.

Dr. Gunārs Nāgels ir laikraksta „Latvietis“ palīgredaktors

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu