Paradīzei ir sievietes vārds • IR.lv

Paradīzei ir sievietes vārds

Filma cita starpā raisa žēlumu par nevarīgā un vientuļā Mihaila Gorbačova mūža nogali. Publicitātes foto
Edīte Tišheizere

Vitālija Manska filma Gorbačovs. Paradīze ir neomulīgs vēstījums par pagātnes konsekvencēm

Šis nu ir gadījums, kad mākslas kategorijas atkāpjas dzīves un atmiņu priekšā. Noskatoties kinorežisora Vitālija Manska versiju par PSRS Komunistiskās partijas pēdējo ģenerālsekretāru un sen izzudušās valsts pirmo un vienīgo prezidentu, paliek ļoti dīvaina pēcsajūta. To šeit mēģināšu aprakstīt, apzinoties, ka tās tiešām ir sajūtas, nevis mākslas fakta vai vēstures notikumu analīze.

Viena no filmas daļām rāda izrādes Gorbačovs radītāju — režisora Alvja Hermaņa, aktieru Čulpanas Hamatovas un Jevgeņija Mironova — tikšanos ar iestudējuma varoni. Tās laikā gandrīz līdz nepazīšanai novecojušais Mihails Sergejevičs iedziedas negaidīti jauneklīgā un skanīgā balsī. Tā ir ukraiņu dziesma par mežiem kalnā, upi ielejā un retorisku jautājumu piedziedājumā: vai gan tā nav paradīze? Locījumā raj vēl vairāk saskaņojas ar Gorbačova sievas Raisas vārda ikdienas saīsinājumu «Raja». Šī jebkurā tulkojumā izzūdošā nianse, man liekas, ir svarīga filmas atslēga. Pagājušais un sieva Gorbačova atmiņās ir viens veselums, un tā ir zaudētā paradīze.

Alvja Hermaņa izrāde Maskavas Nāciju teātrī, kuras tapšanu nedaudz atklāj filma, ir kā savdabīgs priekšvārds šim kinodokumentējumam. Jo izrāde ir par divu cilvēku mīlestību, «līdz nāve mūs šķirs», un vīru, kurš izšķīries sēdēt pie sievas slimības gultas, ļaujot varai uz neatgriešanos izslīdēt no rokām. Manska filmā šī tēma paliek fonā, gluži kā gleznotais Raisas Gorbačovas portrets pie viesistabas sienas, — visu laiku tepat ir, taču fokuss ir pavērsts pavisam uz ko citu. Režisors konsekventi paplašina paradīzes jēdzienu, cenzdamies no politiķa (un tie laikam gan, tāpat kā čekisti, nemēdz būs «bijušie») izdabūt atbildi — vai padomju impērijas sabrukums bijis viņa darbības mērķis, vai arī valsts sadalīšanās arī ir daļa no kādreizējās Ēdenes zaudējuma. Gorbačovs nosmīn un… izvairās no tiešas atbildes.

Jo pats viņš dzīvo tieši tādā padomju paradīzes reliktā — mājā, kuras bezpersonisko «kroņa» interjeru atdzīvina tikai mežs aiz logiem un sievas portrets pie sienas, bet par citiem laikiem liecina dators, pie kura aizsnaudies vecais vīrs. Citādi viss ir kā iepriekš — izdarīga kalpotāju saime, limuzīns ar šoferi un apsargu. Par kādu naudu — uzvaicā režisors. Bijušas labi apmaksātas lekcijas ārzemēs, atbild saimnieks. Bet māju uzdāvinājuši bijušo republiku saimnieki, kas kļuvuši par neatkarīgu valstu vadītājiem.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu