Filma cita starpā raisa žēlumu par nevarīgā un vientuļā Mihaila Gorbačova mūža nogali. Publicitātes foto.
Vitālija Manska filma Gorbačovs. Paradīze ir neomulīgs vēstījums par pagātnes konsekvencēm
Šis nu ir gadījums, kad mākslas kategorijas atkāpjas dzīves un atmiņu priekšā. Noskatoties kinorežisora Vitālija Manska versiju par PSRS Komunistiskās partijas pēdējo ģenerālsekretāru un sen izzudušās valsts pirmo un vienīgo prezidentu, paliek ļoti dīvaina pēcsajūta. To šeit mēģināšu aprakstīt, apzinoties, ka tās tiešām ir sajūtas, nevis mākslas fakta vai vēstures notikumu analīze.
Viena no filmas daļām rāda izrādes Gorbačovs radītāju — režisora Alvja Hermaņa, aktieru Čulpanas Hamatovas un Jevgeņija Mironova — tikšanos ar iestudējuma varoni. Tās laikā gandrīz līdz nepazīšanai novecojušais Mihails Sergejevičs iedziedas negaidīti jauneklīgā un skanīgā balsī. Tā ir ukraiņu dziesma par mežiem kalnā, upi ielejā un retorisku jautājumu piedziedājumā: vai gan tā nav paradīze? Locījumā raj vēl vairāk saskaņojas ar Gorbačova sievas Raisas vārda ikdienas saīsinājumu «Raja». Šī jebkurā tulkojumā izzūdošā nianse, man liekas, ir svarīga filmas atslēga. Pagājušais un sieva Gorbačova atmiņās ir viens veselums, un tā ir zaudētā paradīze.
