Kādā melodiskā Raimonda Paula dziesmā skan Jāņa Petera vārdi: «Sudrabo mani gredzeni — Sabile, Talsi, Kandava.» Sabile nudien ir grezna rota Kurzemes košajā tautastērpā. Nelielā, romantiskā mazpilsētiņa terasveidīgi izvietojusies Abavas senlejas skaistākajā un dziļākajā posmā
Kopš braucu uz Sabili ciemoties pie sirdsdraudzenes, mazpilsētas šarms mani apbūris — ar mazajām ieliņām, cauri plūstošo Abavas upi, romu čalošanu, ķerot zivis no tilta, radošajiem darboņiem Sabiles sinagogā, kultūras namu, kurā dzimusi grupa Pienvedēja piedzīvojumi, pašmāju saldajām vīnogām, skatu no Vīna kalna uz Abavas senleju un tikpat iespaidīgu peizāžu no Pedvāles brīvdabas mākslas muzeja pretējā pusē.
Pa Abavas ieleju izsenis gājis svarīgs tirdzniecības un kara ceļš. Sabiles vietā reiz dzīvojuši kurši, bet vairāk nekā tūkstoš gadu pirms kuršu ienākšanas — lībieši. Rakstos Sabile pirmoreiz minēta jau 1253. gadā, kad Livonijas ordenis un Romas pāvests savā starpā dalījuši kuršu zemes. Sabili ieguva Livonijas ordenis un uzcēla savu mūra pili lejā pie upes — aptuveni tajā vietā, kur tagad atrodas autoosta, mūsu pārgājiena sākumpunkts.
Abav, sabil!
Sabile neaizņem daudz vietas Latvijas kartē (tikai pieticīgus divus kilometrus platumā un četrus kilometrus garumā Abavas ielejas abās nogāzēs), tomēr tās loma Latvijas kultūras vēsturē un tūrismā ir gana ievērojama. Pilsētas apbūves iespējas allaž diktējis reljefs: celt namus un ierīkot dārzus varēts tikai šaurā joslā starp upi un senkrasta nogāzi. Sabiles vēsturiskā apbūve ir 15.—19. gadsimta pilsētbūvniecības piemineklis, savukārt Abavas upe ietilpst dabas parkā Abavas senleja kopš 1957. gada.
Senleja savus vaibstus ieguvusi pēdējā ledus laikmetā, ledāja ūdeņiem noplūstot no Austrumkurzemes augstienes. Kā vēsta teika, Abavas upi kādreiz saukuši citādi. «Tur, kur tagadējā Sabiles pilsēta, cēluši baznīcu. Vietai vēl vārda nav bijis. Bet, ko baznīcai pa dienu uzcēluši, tas naktī nogruvis. Sagudrojuši: tas tāpēc, ka nav vietai vārds. Bet kā nu saukt? Tad kāds gudrinieks ieteicis celt torni tikai vien. Bet tā arī darījuši. Tornis līdzko nācis gatavs, tā uzkāruši zvanu un sākuši zvanīt. Bet zvans no torņa notrūcis, vēlies lejā pa krastu un ievēlies upē. Veldamies it kā skanējis: «Abav, sabil! Abav, sabil!» Tā nu arī upi nosaukuši par Abavu un vietu — par Sabili.»*
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.