Vai dzirdi savu veselību?

Raimonds Sīmanis. Foto — Kristīne Madjare
Diāna Jance, speciāli Ir
Print Friendly, PDF & Email

Infektologa, medicīnas zinātņu doktora Raimonda Sīmaņa populārzinātniskā grāmata atklāj, par ko sarunājas mikrobi. Jo labāk to saprotam, jo veiksmīgāk varam stāties pretī dažādiem vīrusiem un slimībām

Ja pandēmijas laikā būtu iespējams izlasīt tikai vienu grāmatu, kuru jūs izvēlētos? Iespējams, šī laika izjūtas jēgpilni būtu meklēt literatūras klasikā, piemēram, Džovanni Bokačo Dekameronā vai Albēra Kamī Mērī

Bet varbūt atbilde par to, kas pašlaik notiek pasaulē, atrodama populārzinātniskajā literatūrā. Latvijā nesen iznākusi Raimonda Sīmaņa grāmata Pasaule mikrobu acīm. Tā kļuvusi par vienu no visvairāk lasītajām grāmatām, aizraujošais stāsts par zinātnes pasauli aizved lasītāju līdz izpratnei par apkārtējo organismu spējām pasargāt sevi un citus.  

Daudzi no mums, iespējams, gandrīz visi zemeslodes iedzīvotāji pēdējā pusotra gada laikā pēkšņi bija spiesti mainīt iecerētos plānus un pakļauties līdz tam nepieņemamiem rīkojumiem un ierobežojumiem. Viens no retajiem, kurš jau pirms vairākiem gadiem spēja prognozēt, kā mainīsies pasaules iedzīvotāju ikdiena, tajā atskanot uzbrūkošu vīrusu kaujas saucieniem, ir Raimonds Sīmanis — ārsts infektologs, medicīnas zinātņu doktors ar akadēmisko karjeru vairāk nekā 30 gadu garumā, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors.  

Misija: dalīt zināšanas

Jautāts, par ko sevi uzskata — par zinātnieku, ārstu vai rakstnieku, Raimonds Sīmanis brīdi aizdomājas, citējot Latvijā tik pazīstamo jautājumu: kas es esmu? Tomēr atbildi viņš nemeklē ilgi, un tā ir skaidra: «Pirmām kārtām esmu skolotājs, tā ir mana būtība — nodot citiem savu dzīves pieredzi un dažādas gudrības.» 

Klausoties pieredzējušajā medicīnas augstskolas mācībspēkā, neviļus gribas viņu salīdzināt ar 19. gadsimta jaunlatviešiem, kuri, mācīdamies paši, iegūtās zināšanas dalīja ar tautu. Grāmata Pasaule mikrobu acīm ir mēģinājums izglītot cilvēkus, jo ierindas lasītājam (kādi lielumlielākā daļa esam) mikrobu, vīrusu un baktēriju dzīve ir praktiski neizprotama, pat nepazīstama. 

Starp citu, jau pēc pāris nedēļām ar profesora Austrālijas draugu un kolēģu Dainas Grosas, Alises Kristovskis un profesora Anda Graudiņa palīdzību grāmata sāks savu ceļu pasaulē — angļu valodā to paredzēts izdot Amazon Kindle versijā. 

Raimonds piebilst, ka viņu īpaši neaizraujot laboratorijas noslēgtā un monotonā vide, jo, lai veiktu zinātnisku pētījumu un sasniegtu rezultātu, ilgstoši esot jādara viens un tas pats — metode jāpielieto simtiem, tūkstošiem reižu. 

Zinātņu doktors uzskata, ka pēc savas būtības noteikti nav uzskatāms par zinātnieku, bet vairāk ir cilvēks, kurš grib atrasties dabā, kopā ar citiem. To var viegli pamanīt, jo tīmeklī atrodamās dabas pētnieku un ornitologu mājaslapas cita pēc citas atklāj aizrautīgu pasaules apceļotāju, dabas, it īpaši putnu, fotogrāfu un novērojumu autoru.

Taujāts par mediķa praksi, Raimonds iebilst, jo negrib sevi salīdzināt ar ārstiem, kuri ar pacientiem strādā ikdienā. «Protams, skatoties, kas notika decembrī, biju gatavs stāties frontes līnijā un tieši tādēļ visu laiku esmu centies izglītoties tieši par Covid-19, un man nebūtu vajadzīgs ilgs laiks, lai iesaistītos praktiskā darbībā.» Savulaik, pēc augstskolas Latvijā, viņš bija viens no pirmajiem studentiem, kuri infektoloģijā papildinājās rezidentūrā Austrālijā. Tiesa, tur viņš sācis interesēties arī par cita veida nozari, proti, farmācijas industriju, un pēc atgriešanās Latvijā daudzus gadus aizrautīgi strādājis šajā lauciņā. 

Tomēr Raimonda galvenā kompetence ir akadēmiskā joma, un tieši tāpēc pirms daudziem gadiem Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedrā Raimonds izvēlējies pētniecības un mācību virzienus par pandēmijām, bioterorismu un dzīvībai bīstamajām infekcijām. Laikam gan pasniedzēju Sīmani un viņa studentus var nosaukt par vieniem no pirmajiem Latvijā, kuri jau pirms vairākiem gadiem izmēģināja tā dēvētos Ebolas kostīmus, kādos tagad pie Covid-19 pacientiem ikdienā dodas mediķi. «Un mēs visi tā jautri ietērpāmies tajos tērpos… Kaut gan to jau varētu saukt jebkā, arī par mēra kostīmu.» 

2020. gada februārī modelētā situācija kļuva reāla, un jau martā žurnālā Latvijas Ārsts infektologs publicēja izsmeļošu rakstu par pasaules lipīgo infekciju vēsturi, koronavīrusu un tā iespējamajiem izplatīšanās scenārijiem Latvijā. 

Kā top grāmata

Dēvēt sevi par rakstnieku Raimonds Sīmanis izvairās, uzsverot, ka raksta maz, turklāt Rīgas 1. ģimnāzijas literatūras stundās atzīmes pie skolotāja Jāņa Āboliņa esot pelnītas, atbalstot pavisam citu skolotāja aizraušanos. «Mēs devāmies pārgājienos, un tā puikas, īpaši nelasot obligāto literatūru, dabūja labas atzīmes, bet līdz ar to tā arī labi neiemācījos gramatikas likumus, man ar rakstīšanu iet diezgan grūti.» 

Sākotnēji «raupjo tekstu» pieslīpējusi sieva Vita — «viņa labi māk koriģēt un labot gramatiku», kā arī vēlāk profesionāļi grāmatu apgādā Mansards. Te gan jāpiebilst, ka Dr. Sīmanis raksta gan zinātniskus, gan plašākai publikai domātus rakstus dažādos medicīnas portālos un drukātajos izdevumos.

Pirmā doma par grāmatu dzimusi pirms vairāk nekā pieciem gadiem, kad ​mikroorganismu rezistences, vīrushepatīta C un imunitātes pētnieks Sīmanis Vācijā ticies ar kādu zinātnē aizņemtu imunoloģijas profesori, lai kopā apsvērtu ideju par populārzinātniskas grāmatas rakstīšanu. Tomēr ideja neesot realizējusies, un tikai pandēmija beidzot devusi iespēju un laiku. Profesors uzsver, ka daudzās filozofijās teikts: cilvēk, apstājies un padomā — koncentrējies un izdari konkrētu darbu.

Pieredzējušais lektors ir aizrautīgs stāstītājs un labi māk klausītāju ieinteresēt, arī pats uzsver, ka ar izglītošanu un stāstīšanu nodarbojoties jau sen. Patīkot savu klausītāju acīs saskatīt «intereses dzirksti». «Stāstīju gan par utīm, gan par zobiem, gan par putniem — redzēju, ka cilvēkiem ļoti interesē. Tas mani motivēja, bet neatradu laiku, kad varētu piesēsties un koncentrēties darbam. Sākoties Covid-19 laikam, uzreiz to brīdi izmantoju.» 

Grāmata ir iespēja pievērsties plašākai auditorijai. Materiāli vākti ilgi, un, vērtējot publikas atsaucību, autors gan lekcijās, gan arī draugu lokā stāstījis par mikrobu, vīrusu un baktēriju attīstības gaitu miljardu gadu garumā. Darba apakšvirsraksts ir Kā mikrobu izdzīvošanas pieredze palīdz cilvēkam. Mikrobi patiešām palīdzēs, ja pratīsim ar tiem sadzīvot. Dabā vienmēr ir kāds plēsējs jeb «sliktais» un tā upuris. Ir jāprot dzīvot tā, lai nenokļūtu lauvas vēderā. Mikrobs pēc būtības nav labs vai slikts — viss ir atkarīgs no konteksta. Ja neesam pratuši turēt baktēriju vai vīrusu drošā attālumā — tie izmantos mūsu ķermeni, lai tur paēstu un savairotos! Ja esam nonākuši slimnīcā, vispirms varam vainot sevi un tikai tad uzgāzt vainu vīrusam vai valdībai. Grāmata palīdz atklāt cilvēka paša radīto veselības kļūdu kontekstu, raitā valodā uzrakstītais pastāsta par cilvēka organisma līdz šim noslēpumaino sīkbūtņu pasauli. 

«Domas bija krājušās jau gadiem ilgi. Tad saņēmos un uzrakstīju 30 dienās.» Raimonds stāsta, ka grāmatas rakstīšana tiešām bijis projekts ar precīzu plānu. Interesanti, ka, gatavojoties rakstīšanai, Raimonds mācījies arī īsos filmu studijas Pixar Animation Studios rīkotos kursos — kā veidot filmas, kā virzīt tēlus. Paliek iespaids, ka autors nākotnē pat saskata animācijas filmas iespēju, stāstījumā gandrīz precīzi uzburot iespējamo kadru secības shēmu: viens notikums, seko otrs, tad mazie notikumi apvienojas lielā notikumā, tad viss «iet uz krīzi», kura atrisinās, tam seko nākamā krīze, «un tad ir lielā krīze, kura visu saslēdz kopā».

Liekas, ar īstu pētnieka rūpību Raimonds ir mācījies no daudziem padomdevējiem. «Ir tāds lietuvietis Aļģirds Greims (Algirdas Julien Greimas), viņš bija semiotiķis un izveidojis labu storytelling modeli, kuru izmantoju: [manā stāstā] ir Roberts — slimnieks, kuram ir palīgi, mikrobi AMi un BaMi. No otras puses, viņu grib nobeigt pneimokoki un koronavīruss. Mūsu stāsta mērķis ir atjaunot pacienta zaudēto veselību — lai to izdarītu, palīgos nāk sieva ar saviem mikrobiem, un viņš izdzīvo. Pretējā gadījumā, ja pacients Roberts ir beigts, labuma nav nevienam.»

Tā esot pasakas zinātniskā struktūra, parastākais piemērs ir Robina Huda stāsts: labais varonis, palīgi un mērķis, bet tam pretim stājas ļaunie ienaidnieki. 

Visiem saprotams stāsts

Vai citu zinātnieku un mācībspēku vidū rakstīšana visiem saprotamā valodā netiek uzskatīta par nenopietnu nodarbi? Asociētais profesors atbild tieši: «Iespējams, to tā uztver, bet, par laimi, man ir labi kolēģi, kuri ir daudz palīdzējuši un iedrošinājuši.» Izglītošanas misijā viņš nejūtas vientuļš. «Nē, galīgi ne! Un, ja esmu tāds gadījies, tas jau ir labi! Mūsdienās ir grūti dabūt unikalitāti, izcelties ar kādu ziņu.» Raimonds ļoti cienot profesoru Anatoliju Danilānu un viņa drosmīgos padomus cilvēkiem. 

Izdevēji cer, ka grāmata par mikrobiem noderēs arī profesionāļiem, un to varētu izplatīt, piemēram, medicīnas māsu un ģimenes ārstu vidū. Autors ir pieredzējis, ka bieži pat medicīnas darbinieki uzskata, ka visu zina, un pieļauj kļūdas «Mums visiem būtu jāmācās no mikrobiem, no viņu izdzīvošanas pieredzes. Vīrusi ir labi skolotāji.» 

Mani, protams, interesē vai Raimonds pats ir ar Covid-19 saslimušā grāmatas varoņa Roberta prototips. Mediķis atbild, ka par savu pieredzi stāstījis diezgan daudz, tomēr tieši ar šo vīrusu neesot slimojis. «Pirms kādiem gadiem 17 kaut ko līdzīgu izdzīvoju infekcijas slimnīcā ar smagu pneimoniju, tiešām «izbaudīju» un sapratu, ko nozīmē atrasties atsevišķā palātā ar visām intravenozajām sistēmām. Par laimi, tiku ārstēts laicīgi, nedomāju, ka biju uz nāves gultas.» 

Rakstot grāmatu, autoram bijis ilgi jādomā, kā lasītājam loģiski atklāt mikrobu pasauli. Prātā ienācis, ka tas varētu būt «klīniskais gadījums», un sarunas ar mikrobiem nemaz neesot tik liela fantastika — pašsajūta bieži vien esot atkarīga no mūsu šūnu sarunāšanās molekulu valodā, tās pauž, kā jūtamies, kā strādā vēders, kā strādā galva. Paša cilvēka šūnas pat esot mazākumā, vairāk sarunājoties mikrobi, un tas notiekot visu laiku. «Tomēr cilvēks, kamēr vien jūtas labi, dziļāk neieklausās, un tāpēc izdomāju — varonis būs kritiskā situācijā, jo tieši krīze ir tā, kas atmodina maņas, un, atrodoties krīzē, cilvēks beidzot ieklausās.»

Patiesībā pacients, kurš ir grūtībās, var vainot tikai sevi. «Roberts nav vakcinējies, viņš ir pīpētājs ar lieko svaru… Būtībā riska grupa, kurai būtu jāvakcinējas pret pneimokoku, un tā bija galvenā kļūda. Vainīgs ir pats, un smagā slimība ir agrāku lēmumu sekas. Parasti smagā situācijā nokļūstam pašu radītu cēloņu iespaidā.»

Šobrīd mums ir paveicies 

Pētot vīrusu, baktēriju un dažādu mikrobu vēsturi, iespējams ieskatīties nākotnē. Šobrīd mēs esam pamatskolas līmenī, «skolotājs» ir maigs, tik ļoti nesit ar pātagu, «bišķīt jau iesit gan». Tā tiešām esot tikai pamatskola, reizēm pat rodoties sajūta, ka skolotājam vajadzētu izturēties stingrāk. 

Prognozējams, ka, piemēram, nākamais putnu gripas vīruss būs daudz draudošāks —  iespējams, nomirs katrs desmitais inficētais cilvēks. «Šobrīd mums ir paveicies saudzēti tiek bērni, jauni cilvēki. Diemžēl cilvēki šādos labos apstākļos kļūst nekritiski, nodarot ļaunumu gan sev, gan visai sabiedrībai.» Cilvēka organisms ir pie veselības, ja visas šūnas, visi orgāni strādā nevainojami un koordinēti. Līdzīgi ir cilvēku sabiedrībā — katrs esam kā šūna vienā lielā organismā. Ja neveicam savus darbus kārtīgi un nepildām pienākumus pret sabiedrību, saslimstam paši, inficējam apkārtējos, un rezultātā mūsu «sabiedrība ir slima». Slima ne tikai pandēmijas, bet, kas vēl sliktāk, infodēmijas rezultātā.

Sarunas gaitā atkal un atkal atgriežamies pie Latvijas nopietnākās problēmas — daļas iedzīvotāju gandrīz vai kareivīgās nostājas pret potēšanos. Izglītota sabiedrība saprot vakcinācijas nepieciešamību, un zinātņu doktors aicina nepaļauties virspusējiem, emocionāliem lēmumiem. «Ja raugāmies uz pasauli vīrusa skatījumā, esam ļoti nelāgā situācijā. Es tiešām cilvēkus aicinu paskatīties uz kopainu. Rudenī koronavīrusam Latvijā pavērsies brīnišķīga aina — būs vairāk nekā miljons cilvēku, kas ir uzņēmīgi pret infekciju. Vīrusam, kam ir vēlme dzīvot un attīstīties, priekšā ir plašs darbalauks. Spāņu gripas laikā viss dabīgi beidzās tikai pēc vairākiem gadiem un pēc ļoti lieliem upuriem. Vai mūsdienās ir pareizi gaidīt šādu dabīgu noslēgumu?»

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu