Noticis negaidīts pavērsiens jau 14 gadus tiesā esošajā digitālās televīzijas krimināllietā – Rīgas apgabaltiesa, kas otrreiz skatīja lietu apelācijas kārtībā, 12. jūlijā atzina par nevainīgiem visus apsūdzētos. Tiesneses Aina Nicmane, Iveta Brimerberga un Daiga Kalniņa nosprieda, ka apsūdzēto izdarītajā neesot noziedzīga nodarījuma sastāva.
16. jūlijā tiešsaistē runāju ar šīs lietas prokuroru Monvīdu Zelču par šo spriedumu un arī par otro digitālo lietu, kuru nupat sākusi izskatīt tiesa un kurā viņš arī pārstāv apsūdzību.
Lietai ir jau 14 gadu vēsture tiesā, un daudzi, kuri tagad uzzina par attaisnojošo spriedumu, neatceras vai nezina, par ko ir runa. Vai jūs varētu no apsūdzības viedokļa īsi atgādināt, par ko ir šī lieta?
Lieta ir par digitālās televīzijas ieviešanas projektu Latvijā. Lietas būtība ir par 2002. gada 14. novembrī starp valstij pastarpināti piederoša uzņēmumu Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs un Lielbritānijas kompāniju Kempmayer Madia Limited noslēgto līgumu par digitālās televīzijas izveidošanu Latvijā par pirmā līguma posma summu 53,5 miljoniem ASV dolāru. Un pēc apsūdzības viedokļa šis līgums tika noslēgts krāpnieciski, maldinot Latvijas Valsts radio un televīzijas centra pilnvarniekus un arī satiksmes ministru, kuri deva akceptu šā līguma noslēgšanai. Līgums tika noslēgts atsevišķu Latvijas privātpersonu interesēs, kuras tika šā projekta ietvaros slēptas. Līgums tika noslēgts par mākslīgi sadārdzinātu summu un pretēji šā Latvijas valstij pastarpināti piederošā uzņēmuma interesēm.
Nodarījumi tika kvalificēti pēc Krimināllikuma 177. panta trešās daļas par krāpšanu lielā apmērā, par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu pēc Krimināllikuma 318. panta, pēc Krimināllikuma 196. panta par uzņēmuma amatpersonas ļaunprātīgu stāvokļa izmantošanu un arī pēc 195. panta par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.
Nu, tā, pavisam īsi.
Uz apsūdzēto sola sākotnēji sēdās 20 cilvēki, vai ne?
Jā, tieši divdesmit. Un skaits samazinājās pēc pirmās instances tiesas sprieduma, kas bija 2015. gadā. Pēc tam bija vēl arī apelācijas instances tiesas spriedums, kurā apelācijas instances tiesa attaisnoja vēl dažas personas. Un kopējais skaits beigu beigās palika deviņas personas, par kurām lietā bija jālemj šobrīd jau lietas otrreizējā izskatīšanā apelācijas instances tiesā.
Un kā jūs vērtējat šo Rīgas apgabaltiesas attaisnojošo lēmumu tagad?
Nu, es jau izteicos īsi, ka man tas liekas ļoti tendenciozs, jo faktiski tiesa attaisnoja pilnīgi visus apsūdzētos, neskatoties uz to, ka apsūdzības, kā jau es tikko minēju, ir par dažādiem nodarījumiem, par dažādiem pantiem, un katram tomēr šī apsūdzība ir atšķirīga par katra lomu.
Tāpēc pēc manas saprašanas, pat šobrīd neredzot pilno spriedumu un argumentus, es nekādi nevarētu piekrist jau šobrīd šādam tiesas nolēmumam – ka nu ir konstatējams, ka neviena persona ne par ko nav vainojama jeb, kā tiesa izteicās, komentējot īsi šo spriedumu, nav konstatēts noziedzīga nodarījuma sastāvs nevienas personas darbībā ne par vienu no inkriminētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Tāpēc arī man šāda pozīcija bija.
Protams, ka tas varbūt ir priekšlaicīgs un pārāk kategorisks, bet, nu, tāds man tas viedoklis ir, zinot šo lietu. Es tajā ļoti ilgi esmu, no paša sākuma faktiski, tāpēc varbūt tik kategoriski jau šobrīd izteicos par šo rezultātu, kāds tagad ir pēc šā apelācijas tiesas sprieduma.
Šī pati Rīgas apgabaltiesa jau divas reizes biju nospriedusi, ka noziegumi ir izdarīti. Kā jūs izskaidrotu, ka tās pašas tiesas tiesneši, kaut arī citā sastāvā, var tagad izdarīt pilnīgi pretējus secinājumus par to pašu lietu?
Nu, tas ir dīvaini. Tas ir dīvaini, ņemot vērā to, ka noziedzīga nodarījuma sastāvu šajā lietā konstatēja gan mans kolēģis, kas kopā ar mani piedalījās lietā sākotnēji, gan arī es piekrītu šim viedoklim, gan arī pirmās instances tiesas tiesnesis, kas taisīja notiesājošu spriedumu lielākajā lietas daļā, gan arī vēl trīs viņa kolēģi, kas skatīja apelācijas instances tiesā šo lietu. Un tātad šobrīd trim tiesnešiem ir cits viedoklis.
Mans skaidrojums šai situācijai ir tāds, kas arī varbūt lielā mērā tomēr ir spekulatīvs, neredzot vēl argumentus, pilnu šo nolēmumu, ka tiesa ļoti lielā mērā ir vadījusies no [Augstākās tiesas] Senāta nolēmuma, kurā Senāts uzdeva vairākus jautājumus un pateica, ka apelācijas tiesas nolēmums nav pietiekoši pamatots. Un laikam tiesa, manuprāt, ir pārmetusies pilnīgi uz otru grāvi, man liekas, un tulkoja šo Senāta lēmumu tā, ka, nu, tad nekas varbūt arī nav nevienam konstatējams, un, ja ir šāds Senāta lēmums, tad mēs attaisnojam visus.
Es nezinu, es varbūt vulgarizēju šobrīd, bet iespaids man rodas tāds. Kaut gan pēc manas saprašanas atbilstoši Senāta lēmumam tas galvenais jautājums bija mantiskais kaitējums, tā apmērs, par ko Senātam bija jautājumi un par ko Senāts faktiski savā lēmumā pateica, ka apelācijas tiesai šis jautājums ir jāpārvērtē un jādod pamatojums tam, kāpēc apelācijas tiesa, kas pirmoreiz skatīja šo lietu, piekrita prokuratūras viedoklim par nodarījuma rezultātā nodarītā materiālā kaitējuma apmēru.
Faktiski viss, kas bija jāizdara – bija jāpārvērtē iepriekšējais spriedums un jāpamato savs viedoklis, tas viedoklis, kas bija iepriekš apelācijas instances tiesai. Nu, iespējams, ka šī apelācijas tiesa nepiekrita tam viedoklim par šo mantisko zaudējumu arī pēc būtības, bet tad mēs to redzēsim tikai pilnā nolēmumā, bet es šobrīd varu diezgan spekulatīvi par to runāt.
Vai var teikt, ka apgabaltiesa, attaisnodama visus apsūdzētos, vienkārši uzskatīja, ka izpilda to, ko bija nolēmis Augstākās tiesas Senāts?
Nu, tā varbūt var uzskatīt vai domāt, bet tad viņi to izpilda, manuprāt, ļoti neadekvāti. Jo no mūsu pozīcijas jeb no manas pozīcijas – es tiesā šo materiālā zaudējuma jautājumu īpaši argumentēju, kad šobrīd lieta tika izskatīta atkārtoti apelācijā, un norādīju visus argumentus, pēc manas saprašanas visus aspektus, kas nu tur vēl varēja būt un par kuriem varēja runāt, tai skaitā arī par to, kas tad bija pateikts Senāta lēmumā un kas tur nebija pateikts.
Bet te jau tā spēle bija tāda, ka aizstāvība, protams, to visu atkal apšaubīja, un tamlīdzīgi, viņiem bija arī savs viedoklis. Nu, nezinu, varbūt tad tagad sanāk tā, ka apelācijas tiesa pievienojās aizstāvības viedoklim šajā jautājumā. Grūti teikt.
Par šo attaisnojošo spriedumu ir tādas divas dimensijas. Viena ir, protams, šī profesionālā, par ko es vairāk izteicos, un otra ir cilvēcīgā – ka tomēr ir pagājis arī milzīgs laiks. Es domāju, ka arī šis apstāklis vismaz netieši var nospēlēt lomu šādam spriedumam. Nu, padomājiet pats, pēc tik ilga laika – tur ir 2002. un 2003. gada notikumi, un šodien ir 2021. gads – jums tagad ir jāizlemj. Būtībā pēc panta viss ir ļoti smagi, tur faktiski cietumsodi draud visiem. Jums tagad pēc gandrīz 20 gadiem ir jāliek cietumā kādi cilvēki par šo nodarījumu. Tas tomēr spēlē lomu arī tīri cilvēcīgi, tas tomēr ir ļoti ilgs laiks, un, nu, cilvēcīgi visu šo, protams, var saprast.
Cilvēcīgi saprast var, bet kā juridiski var pateikt, ka tik ilgs laiks pagājis, tātad nozieguma nav bijis?
Nē, tā nevar būt, protams. Es tikai centos jums to iespējamo motivāciju no cilvēciskā aspekta, kas varētu arī spēlēt lomu. Protams, ka tas nedrīkst nospēlēt tādu lomu, kā jūs pareizi sakāt – ja ir sastāvs, tad vienalga, pēc cik gadiem, juridiski šeit noilgums neiestājas, par to nevar būt runa. Bet šo ilgumu jau tā vai citādi, ja ne oficiāli, tad neoficiāli, tiesa var ņem vērā arī. To es tikai gribēju pateikt.
Bet vai nesanāk, ka tiesa pēc būtības pateica, ka arī noziedzīgu nodarījumu nav bijis, ja jau neviens no apsūdzētajiem nav ne par ko vainojams?
Nē, tur juridiski tā ir atšķirība, ka ir nodarījums vai nav, vai ir sastāvs vai nav. Tiesa savā paziņojumā atsaucās, ka nav konstatējusi sastāvu un tāpēc attaisno apsūdzētos. Tas nozīmē, ka tiesa kaut kādu noziedzīga nodarījuma sastāva elementu nekonstatē. Bet tad no šī sprieduma var konstatēt, ka tas ir nospēlējis lomu uz pilnīgi visām personām, kas pēc manas saprašanas nekādi nevarētu iet kopā, nevarētu būt adekvāti.
Vai tieši mantiskais zaudējums varētu būt tas, ko nekonstatēja?
Iespējams.
Augstākās tiesas Senāts 2020. gadā bija konstatējis, ka apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā Kriminālprocesa likumā veiktos grozījumus un līdz ar to nav ievērojusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Satversmes tiesas nolēmumos izteiktās atziņas. Par kādām jaunām atziņām šeit ir runa un kā tas attiecas uz šo lietu?
Ja pareizi atceros, tas Senāta lēmumā tika pieminēts saistībā ar tā dēvētā aizskartā mantas īpašnieka tiesību nenodrošināšanu apelācijas tiesas procesā, kad lieta tika izskatīta pirmoreiz apelācijā. Par to Senāts bija diezgan gari un plaši izrakstījies, ka apelācijas tiesa nav ievērojusi vai ir pārkāpusi aizskartā mantas īpašnieka tiesības, kas ir šī Maltā reģistrētā kompānija DIL. Ka tad, kad stājās spēkā grozījumi, apelācijas instances tiesa nav atjaunojusi tiesas izmeklēšanu un nav pieaicinājusi šā Maltas uzņēmuma pārstāvi procesā, lai viņš varētu realizēt savas procesuālās tiesības.
Bet šeit gan ir viena nianse. Tiesā jau bija pabeigušās debates tad, kad šis grozījums likumā stājās spēkā, kas šīs tiesības viņam paredzēja. Man liekas, bija pabeigtas debates un tiesa bija aizgājusi taisīt spriedumu, ja es tagad pareizi atceros. Senāta ieskatā vajadzēja atjaunot tiesas izmeklēšanu tieši šī apstākļa dēļ. Manā ieskatā tas galīgi nebija pamats, lai to darītu, bet, nu, Senāta viedoklis ir jārespektē.
Bet tas bija attiecībā uz šā Maltas uzņēmuma pārstāvjiem un viņu tiesību aizskārumu.
Tiesas sastāva priekšsēdētājs Rīgas apgabaltiesā, kas 2015. gadā pirmajā instancē atzina par vainīgiem divpadsmit no apsūdzētajiem, bija Juris Stukāns, kurš tagad ir ģenerālprokurors. Varbūt Rīgas apgabaltiesā tagad ir mainījusies kaut kāda tiesiskā filozofija?
Nu, nē, man nav pamata tā teikt. Nu, es jau minēju, kas, manuprāt, ir pamatā šādam kardināli uz otru pusi izlemtam lietas rezultātam. Un galu galā var jau būt arī citi viedokļi. Arī starp maniem kolēģiem nav identiski viedokļi daudzos jautājumos un daudzās lietās, jo īpaši tur, kur ir vērtējuma jautājumi, kur ir jāvērtē, vai var uzskatīt, ka ir pierādīts, vai nevar uzskatīt, ka ir pierādīts. Tas banālais – cik juristu, tik viedokļu, – te jau arī nav noņemams.
Ja par viedokļiem, tad jūs 2015. gadā teicāt, ka tiesas lēmumu vērtējat pozitīvi, bet tiesnesis Stukāns vainoja prokurorus, tātad jūs, par lietas ilgo izskatīšanu. Viņš pēc sprieduma pasludināšanas teica: “Trešdaļa lietā esošo materiālu un liecinieku, manuprāt, nebija jāpārbauda.” Tolaik bija pagājuši gandrīz astoņi gadi, kopš lieta bija nonākusi tiesā. Vai jūs zināt, ko tagad Stukāns domā par termiņiem, kad tiesāšana ilgusi jau 14 gadus?
Cik viņš ir izteicies, viņa viedoklis jau nav atšķirīgs, ir tāds pats kā mans. Es arī nedomāju, ka te ir normāls termiņš, tādā tautas valodā runājot. Bet es par šo tā dēvēto “saprātīgā termiņā” jautājumu arī izteicos jau pagājušajās debatēs, kad apelācijas tiesa lietu skatīja pirmoreiz. Nu, labi, vienam var būt viedoklis, ka ir kaut kas par daudz tur darīts… Starp citu, Stukāna kungs arī izteicās, ka prokurori nav vainojami par to, ka viņi centās nodrošināties ar maksimāli iespējamu pierādījumu daudzumu. Viņaprāt, tas varbūt nav bijis vajadzīgs tik lielā mērā, varbūt ir bijis pārcentīgi.
Bet par “saprātīgu termiņu” un apstākļiem, kas ietekmēja tik ilgu lietas skatīšanu, es izteicos arī tiesā un arī tagad varu pateikt īsi, ka, manuprāt, daudz lielākā mērā šīs lietas izskatīšanas lielo termiņu noteica tieši pozīcija, kas bija attiecībā uz aizstāvības pārstāvju dažnedažādiem lūgumiem – noņemt no konkrētās sēdes izskatīšanas tāpēc, ka vienam ir jābrauc komandējumā darbā, vienam ir kaut kāds atvaļinājums, vienam ir kaut kāds pasākums, kurā jāpiedalās. Un faktiski visos gadījumos, kad bija šāda veida lūgumi, tiesa tos arī apmierināja. Proti, tā arī pateica – mēs varam noņemt lietu no izskatīšanas vai neskatīt konkrētā datumā dēļ šī iemesla, bet tad pēc tam nesūdzieties, ka jūsu tiesības ir bijušas pārkāptas dēļ saprātīgu termiņu neievērošanas.
Un šādu lūgumu bija ļoti, ļoti daudz. Tāpēc tiesa, un varēja jau arī saprast šo pozīciju, bija ļoti pretimnākoša, nāca pretī praktiski visiem šādiem lūgumiem. Nu, tad rēķiniet, kā tas ietekmē procesu.
Kādas tagad ir pārsūdzēšanas iespējas? Kā pats teicāt, ar šo spriedumu lieta vēl nebeigsies, taču Augstākajā tiesā to var pārsūdzēt tikai tad, ja var pamatot, ka nav pareizi piemērots likums, pierādījumus Augstākā tiesa nevērtēs. Par ko īsti vēlreiz lemtu Augstākās tiesas Senāts?
Tur var būt gan procesuāli pārkāpumi, kas varēja ietekmēt rezultātu, vai arī nepareizi piemērots Krimināllikums. Jebkurš no šiem pantiem, kurus es jums jau minēju, tai skaitā vēl arī vispārējās daļas panti – jebkuras no šo normu nepareiza piemērošana, ja tāda tiks konstatēta, tad par to var tikt iesniegts protests.
Vai prokuratūra iesniegs protestu?
Šobrīd man liekas, ka nav citu iespēju, kā rīkoties. Bet katrā ziņā jāredz argumentācija, kā tad tas likums ir tulkots, kā tagad apgabaltiesa, piemērojot šos pantus, ir tulkojusi likumu, cik tas ir bijis adekvāti un atbilstoši lietas apstākļiem.
Kas tālāk notiktu ar lietu, ja Senāts lemtu apsūdzībai par labu? Vai tā atkal būtu jāskata pēc būtības?
Teorētiski var būt tāda situācija, ka Senāts atceļ šo spriedumu un uzdod lietu izskatīt vai nu apelācijas instancē, vai arī pat pirmajā instancē. Tādas tiesības Senātam ir. Un tad attiecīgi var būt arī lietas pārskatīšana pēc būtības. Īpaši, ja tiek konstatēts, piemēram, tāds likumpārkāpums, ka apgabaltiesa nav pareizi piemērojusi Krimināllikumu vai arī, piemēram, ir pārkāpusi Kriminālprocesa likumu, piemēram, nav vērtējusi visus pierādījumus, bet tikai kaut kādu daļu. Tas arī var teorētiski rezultēties ar šīs lietas nonākšanu otrreizējā izskatīšanā.
Kā šis tiesas spriedums varētu ietekmēt otro digitālās televīzijas lietu, kurā apsūdzēti Šķēle un Šlesers un kurā jūs arī pārstāvat apsūdzību?
Es nezinu, manuprāt, ietekmēt tieši nevar nekā. Bet netieši, protams – arī jebkurš mans izteikums jebkuram medijam tiek izmantots, tiek rakstīti iesniegumi un sūdzības, un tiek kritizēts prokurors, un tamlīdzīgi. Bet juridiski, es domāju, nekā nevar ietekmēt. Tā lieta ir par citām personām, par citu nodarījumu, par citiem faktiskajiem apstākļiem. Lai arī tās ir saistītas kaut kādā daļā, un es esmu to komentējis arī publiski.
Šlesers arī apgalvo, ka nav vispār noticis noziegums, un Tet atsakās atzīt sevi par cietušo. Vai pašreizējais tiesas lēmums var būt paraugs vai atskaites punkts tiesai, taisot lēmumu par otro digitālo afēru – ka, ja nav cietušā un nav nodarīti zaudējumi, nav arī nozieguma?
Nē, nevar būt ne pēc likuma, ne arī pēc jēgas. Kaut arī šajā pirmajā digitālās televīzijas lietā bija līdzīga situācija, kad arī nav cietušā, respektīvi, nav tādā ziņā, ka nav pieteicies vai šajā gadījumā tas ir pat likvidēts, un neviena cita persona neiestājās šā cietušā vietā, tas nekā pēc likuma nerada šķēršļus lietas virzībai. Un arī tas, ka persona, kas apsūdzības ieskatā ir cietusī šajā otrajā procesā, nepiekrīt šādam savam statusam un arī tam, ka tai ir nodarīti zaudējumi – arī tas tieši tāpat pēc likuma mums nerada šķēršļus šīs lietas virzībai. Juridiski mums tas nav svarīgi. Pēc manas izpratnes prokuroram ir jāreaģē uz šādiem līgumiem un šādiem krāpnieciskiem darījumiem un jāaizstāv valsts intereses, neskatoties uz to, ka kāds konkrētais uzņēmumus, iestāde vai kas tur nepiekrīt tam, ka tam ir kaut kāds kaitējums nodarīts.
Tiesa ir sākusi izskatīt šo lietu, un vairāki apsūdzētie uzskata, ka prokuratūra neesot gana skaidri definējusi apsūdzību un pierādījumus. Vai šāda iespējamā aizstāvības taktika ir Rīgas apgabaltiesas attaisnojošā sprieduma iedvesmota?
(Smejas) Nē, ne tikai šajās divās lietās, bet arī vispār šāda rakstura lietās tā ir diezgan izplatīta pozīcija no aizstāvības puses – teikt, ka apsūdzības nav saprotamas, ir nepilnīgas, ir neloģiskas, un tā tālāk, un tā joprojām. Atceros, ka arī pirmajā digitālās televīzijas procesā vairākums apsūdzēto teica, ka viņiem nekas nav saprotams, kas vispār viņiem tiek inkriminēts, ka tas ir nejēdzīgi, nekam neatbilstoši, un tā tālāk. Un tiesa jau arī pateica, ka apsūdzētajam nav pienākuma saprast apsūdzību. (Smejas)
Ar to es gribēju teikt, ka tā ir pietiekami plaši izplatīta aizstāvības pozīcija šādās lietās un ne tikai šāda rakstura lietās. Arī pirmajā procesā aizstāvība visu laiku argumentēja, ka nav bijusi nekāda krāpšana, nekādi noziegumi, ka ir bijis parasts civiltiesisks darījums, un nekas vairāk, un atsaucās arī uz Navaļnija un Oficerova lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kurā viņi bija apstrīdējuši savu notiesāšanu kādā no procesiem, un to ECT nolēmumu arī šeit visu laiku lika par piemēru, ka, redziet, šeit arī notiek tas pats, ka faktiski cilvēkus apsūdz par civiltiesisku darījumu.
Manā ieskatā tas ir absolūti nepamatoti. Lasīju arī Liepnieka teikto pēc šā pēdējā sprieduma, ka te ir bijis politisks pasūtījums un lieta safabricēta, un tamlīdzīgi. Es tam kategoriski nepiekrītu. Nekas te nav ne politiski pasūtīts, ne arī safabricēts – tas ir pilnīgi izslēgts. Mans viedoklis – ka absolūti viennozīmīgi šeit personas ir centušās krāpnieciski ar šo līgumu palīdzību apzagt valsts uzņēmumu.
Reaģēdams uz apsūdzībām, Šlesers pat partiju dibinās. Tad jau acīmredzot vismaz apsūdzēto ieskatā kaut kāda politika tur ir.
(Smejas) Nu, tas ir varbūt viņu ieskatā, bet es pilnībā no tā norobežojos, ka te kaut kāds politiskais pasūtījums šajā lietā tiktu tagad realizēts attiecībā pret viņiem. Kategoriski no tā norobežojos!
Kad 21. jūnijā jaunā Ekonomisko lietu tiesa sāka skatīt šo otro digitālās televīzijas lietu, tiesnesis teica, ka būs jāuzklausa vairāk nekā 50 liecinieku. Kādu un cik ilgu izskatīšanas gaitu jūs prognozējat šajā lietā?
Ir grūti teikt, jo tagad, pēc jaunajām izmaiņām Kriminālprocesa likumā, faktiski tās personas, kas tiek norādītas lēmumā par lietas nodošanu tiesai, uz tiesu sauc tikai tad, ja aizstāvība to vēlas. Tikpat labi aizstāvība var pateikt, ka viņiem neviens nav nepieciešams tiesā un neko negrib jautāt viņiem. Tad to lietu var izskatīt bez šo cilvēku aicināšanas.
Šajā gadījumā atsevišķs aizstāvis prasa visus šos cilvēkus saukt, tātad viņiem būs jautājumi. Tas būs atkarīgs no tā, cik šo jautājumu viņiem būs. Jo iespējams, ka varbūt tur ir tikai kādi daži jautājumi katram un šī lieta nemaz neievilksies tā, netiks tik milzīgi ilgu laiku skatīta.
Es nedomāju, ka tam vajadzētu būt šķērslim, bet tas ir atkarīgs, kā tas realizēsies praksē – cik šie cilvēki būs atsaucīgi dalībai procesā un pieejami – tas ir viens, un otrs – cik būs aizstāvības jautājumu viņiem.
Pagaidām nav neviena komentāra