Pārgājiens pa gleznaino senleju priecēs ar kultūras pieminekļu koncentrāciju, epizodēm no eposa Lāčplēsis, bioloģiski vērtīgām pļavām, dižsusuru koloniju un Balto kazu, kas regulāri šķērso Daugavu peldus
Startējam pie karjera netālu no Aizkraukles muižas drupām. Ja diena karsta, aizkraukliešu iecienītajā ūdenstilpē droši var arī atveldzēties, kādā no tur labiekārtotajām atpūtas vietām.
Karjera smiltis un grants savulaik izmantoti Pļaviņu HES celtniecībā, un tā šis «ezeriņš» izveidojies. Tikai šaura zemes strēle to atdala no Daugavas.
Suņu Annas muiža
1761. gadā celtā muiža savulaik uzskatīta par Vidzemes baroka meistardarbu. Projektētājs bijis pats muižas īpašnieks — Vidzemes landrāts barons Karls Frīdrihs Šulcs fon Ašerādens.
Aizkraukles dzimtkungiem Šul-ciem vairākus gadsimtus bijis jūtams svars Vidzemes muižniecības dzīvē. Viņiem piederējušas daudzas apkārtējās muižiņas. Dzimta vairākās paaudzēs uzskatīta par demokrātiski noskaņotu, draudzīgu pret zemniekiem. Un tāds bijis arī pēdējais Šulcs, toties zemnieku ienaidu un līdz ar to diezgan vētrainus 1905. gada notikumus izraisījusi baronese, saukta par Suņu Annu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.