Aleksandra Čaka un Marijas ielā veidotās velojoslas. Foto: Zane Bitere, LETA
Kopš jaunais Rīgas domes sasaukums pagājušā gada nogalē ir sācis darbu, lielākās diskusijas sabiedrībā noteikti ir raisījuši ar mobilitāti un infrastruktūras attīstību saistītie jautājumi. Spraigākās diskusijas pēdējā laikā ir bijušas par stabiņiem satiksmes mierināšanai, pagaidu velojoslām, kas savieno Rīgas apkaimes, par pilsētvides uzlabojumiem un Čaka ielas transformāciju.
Diskusijas ātri pārvēršas asos strīdos, jo pašlaik stāstā par to, kādu mēs vēlamies redzēt Rīgu, ir bijuši trūkumi un nepilnības, taču kvalitatīvi diskutēt par ieviestajiem un plānotajiem risinājumiem ir iespējams tikai tad, ja runājam skaidru un atklātu valodu. 1. jūlijā Pilsētas attīstības komitejā skatījām arhitektūras un pilsētplānošanas biroja Gehl Architects Rīgai izstrādāto mobilitātes vīziju līdz 2050. gadam un ar to saistīto ilgtspējīgas mobilitātes rīcības programmu.
Rīgas vīzija ir vienkārša – lai sasniegtu to, ka Rīga pārtop par zaļu, sakārtotu un atvērtu pilsētu, atslēga uz labāku ikdienas dzīvi Rīgā būs mobilitāte.
Kā to sasniegt? Vai politiķi beidzot ir gatavi ne tikai skatīties uz dokumentiem, bet tos apņēmīgi īstenot?
Vieglāk ir atbildēt uz pirmo jautājumu, jo to mums priekšā pasaka mobilitātes vīzija – līdz 2025. gadam pilsētā aktīvi strādās pie Rīgas vēsturiskā centra atslogošanas no tranzītplūsmām un mūsu vēsturiskās ielas vairs nebūs automaģistrāles ātrai nokļūšanai no viena Rīgas vai Pierīgas gala uz otru. Tā vietā mēs piešķirsim prioritāti sabiedriskajam transportam, gājējiem un veloinfrastruktūrai, ielas telpu transformējot par daļu no publiskās ārtelpas.
Rīcības posmi ir vairāki – tiks izstrādāts Zemas emisijas zonas plāns, investīcijas tiks veiktas tā, lai uzlabotu sabiedriskā transporta kvalitāti un ērtību, veidotu jaunu un pielāgotu jau esošo gājēju, velosipēdistu un citu mazāk aizsargāto satiksmes dalībnieku infrastruktūru. Vienlaikus satiksmes organizācija tiks pakāpeniski veidota tā, ka braukšana caur pilsētas centru nebūs ērtākais veids, jo sabiedriskais transports un mikromobilitātes iespējas gan rīdziniekiem, gan pilsētas viesiem ļaus galamērķī nonākt ātrāk un videi nekaitīgāk.
Kamēr pilsēta nav pabeigusi savus multimiljonu mājasdarbus ar Austrumu maģistrāli, vai mēs varam ieviest jau citus, papildinošus risinājumus? Vai ir iespējams, pirms viss ir izdarīts perfekti un lielie infrastruktūras projekti realizēti, virzīties uz mazajiem risinājumiem?
Jau drīzumā Satiksmes un transporta lietu komiteja lems par Čaka ielas nākotni. Arī šeit ir iesaistījušies Jana Gēla biroja speciālisti, lai mums palīdzētu saprast, kādi ir potenciālie varianti Čaka ielas attīstībai. Pāris viņu secinājumu bija mērķēti uz to, ka šādi lēmumi prasa politisko drosmi un izturību, kā arī skaidru vīziju, bet kā galvenos velojoslu ieguvumus viņi minēja tieši attiecīgās ielas iedzīvotāju un pirmā stāva uzņēmējdarbības atbalstu. Kā izrādās, braucot ar velosipēdu, ir daudz vieglāk piestāt un ieiet kādā veikalā, nekā braucot ar automašīnu. Tikmēr, risinot sabiedriskā transporta kavējumus, dāņu speciālisti minēja uzlabojumus piecos virzienos: transporta pieturvietu dizaina uzlabojumi, labā pagrieziena kabatas velo un auto, uzlabot pamatnosacījumus (drošība velojoslās, ātruma ierobežojumi u.c.), modernizēt luksofora sistēmu un izvērtēt sezonālo velojoslu variantu.
Čaka iela ir Rīgas pārmaiņu seja – ir svarīgs ne tikai deputātu pieņemtais lēmums, bet arī process. Čaka iela deputātiem 2020. gada rudenī uzkrita kā sniegs uz galvas saulainā vasaras dienā – eksperiments būtībā ir process, kurā mēs testējam pieņēmumus.
Un sākotnējā iecere bija nevis nodrošināt, ka sabiedriskais transports neiesprūst sastrēgumos, kuri Čaka ielā ir bijuši vienmēr, bet gan noskaidrot, vai ir iespējams uzlabot satiksmes drošību, palielināt mobilitātes iespējas plašākām satiksmes dalībnieku grupām un uzlabot pilsētvides kvalitāti. Eksperimenta laikā parādījās vairāki “sāpju punkti”, kuri konfliktē ar pilsētas prioritātēm un kurus ir svarīgi atrisināt. Pirmais un svarīgākais ir sabiedriskā transporta kavējumi, kas kontekstā ar skolu atsākšanos rudenī un plānotajiem remontdarbiem Valmieras ielā, Ģertrūdes ielā un citur rada nopietnu pamatu uz šo remontdarbu laiku pārskatīt pašreizējo risinājumu Čaka ielā.
Čaka iela ir liels izaicinājums, jo, kamēr visi citi stratēģiskie infrastruktūras risinājumi nav pabeigti, ir liela pretošanās sākt īstenot mazos satiksmes plūsmas risinājumus, kas bruģētu mums ātrāku ceļu uz ilgtermiņa mērķu sasniegšanu. Tranzīta satiksmei pilsētas vēsturiskajās ielās nav vietas, un, ja mums nav iespējams visas pārmaiņas īstenot vienā dienā, tad ir solis jāliek sānis, nevis atpakaļ. Čaka ielā ir jābūt velojoslām, bet, ņemot vērā īstermiņa apgrūtinājumus, ir jāpielāgo variants, jāuzlabo blakus esošā K.Barona ielas veloinfrastruktūra, bet pēc tam jāatgriežas pie tā, ka Čaka ielā ir velosatiksme abos virzienos, jo to ir pelnījuši ne tikai pilsētas centra iedzīvotāji un Čaka ielas uzņēmēji, bet arī Purvciema un Pļavnieku iedzīvotāji.
