Droši vien sugasbrāļiem vārnas Džo stāsti šķiet Minhauzena cienīgi. Ne katrs lidonis piedzīvojis operāciju, vizinājies taksī un baudījis kūrorta cienīgus apstākļus dzīvoklī. 22. jūnijā putns atgriezās savvaļā un par savu otro iespēju lidināties virs Rīgas jumtiem var būt pateicīgs Sārai Zdanovskai.
16. maija pēcpusdienā Sāra devās uz piemājas veikalu Krasta masīvā. Gājiens izvērtās spraigs — viņa kļuva par liecinieci divu vārnu kautiņam. Putni plūcās tā, ka nokrita uz ielas. Tobrīd brauca mašīna, kas vārnas notrieca. Viena aizlidoja, bet otra palika uz ceļa. Aculiecinieki vienaldzīgi gāja garām, bet Sāras sirds vai lūza. Nākdama no veikala, viņa redzēja — ievainotais putns vēl guļ, un mēģināja putnu satvert, bet tas sāka mukt un ieskrēja krūmos.
Aizgājušai mājās, putna nelaime nepameta meitenes prātu. Pēc apmēram četrām stundām — ap deviņiem vakarā — viņa devās uz vietu, kur vārnu redzēja pēdējo reizi. «Domāju: ja viņu atradīšu, tā būs zīme, ka man putns jāārstē!» Turpat viņš arī bija. Sāra ar lukturīti un dvieli ložņāja pa krūmiem, nespēdama putnu satvert, līdz pamanīja divas jaunas meitenes un lūdza palīdzību. Kopīgiem spēkiem putns bija rokā.
Tad meitene sazinājās ar Latvijas Savvaļas putnu palīdzības biedrību Drauga spārns. Diemžēl biedrība vārnu savā paspārnē uzņemt nevarēja, taču ieteica klīnikas, ar ko sazināties. «Tad sākās mans piedzīvojums: ko darīt ar putnu?» Pirmā Sāras sazvanītā klīnika ar putnu ārstniecību nenodarbojas, otrā savvaļas lidoņus nepieņem, bet trešā teica — vediet pie mums! Kad Sāra apjautājās par atlabšanas procesu, izrādījās, ka dakteri plāno vārnu iemidzināt. «Vārnu esot daudz — dabīgā atlase.» Sāra bija šokā. «Dabīgā atlase? Man nešķiet, ka mašīna, kas notriec putnu, ir baigā daba.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.