Pārgājiens pa Ķīpsalu, kuru jau gadu simtiem ilgi ciešā apskāvienā sargā, aijā un pulē Daugava, Roņu dīķis, Zunda kanāls un Āgenskalna līcis
Ir mainījušies vietvārdi, nosaukumi un pat valodas ielu plāksnītēs, bet pati sala top jo gadus, jo daiļāka un sakoptāka. To, kas atrodas deguna priekšā, bieži vien mēs pienācīgi nenovērtējam, tāpēc kopā ar draugiem nolēmām atdot Ķīpsalai parādu, vienvakar pēc darba izstaigājot katru tās vārtrūmi. Kopā salasījās astoņi kilometri spilgtu atklājumu un iespaidu.
Žagars un Ķīpis
17. gadsimtā salu dēvēja par Žagarsalu — par godu kādam zvejniekam, kuram pie Daugavas atradusies lomiem bagāta zvejas vieta. Taču pamazām vārds izgāja no aprites un sala tika pārsaukta par godu Pētera Ķīpja sētai. Arī viņš bija viens no padsmit zvejniekiem, kas tolaik mitinājās Ķīpsalā. Šī sala vēsturiski ir bijusi viena no apdzīvotākajām vietām visā Pārdaugavā!
Tās iedzīvotāju nodarbošanās lielākoties bija saistīta ar jūru un Likteņupi — salā mitinājās zvejnieki, jūrnieki, loči, enkurnieki un pārcēlāji, tādēļ liela daļa ielu iemantojušas atbilstošus nosaukumus — Matrožu, Tīklu, Enkuru, Kaiju, Loču, Ogļu. Zvejniekiem no Ķīpsalas bija iespējams veikli sasniegt pilsētu, bet koku pludinātāji ērti varēja nokļūt papīra dzirnavās vai kokzāģētavās.
Pieaugot turībai, zvejnieku sīkās guļbūves nomainīja nelieli divstāvu koka īres nami un pat lepnas savrupmājas, pēc to laiku modes celtas vai nu eklektisma, vai jūgendstila garā. Gandrīz visos māju pagalmos bija ledus pagrabi zivju glabāšanai un no vecu burinieku apšuvuma plankām celtas saimniecības ēkas. Daudziem ķīpsalniekiem piederēja arī lielākas vai mazākas zivju kūpinātavas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.