Mūsdienās ir svarīgi būt gatavam izprast visu kultūru perspektīvas mūžam mainīgajā pasaules realitātē, nevērtējot tās no acumirkļa sadalījuma ekonomiski veiksmīgajās vai neveiksmīgajās. Uzsākot ceļu uz Austrumu kultūru apguvi, ir jābūt gataviem atteikties no stereotipiem un apzināties, ka tā nebūs tikai tehniska valodas apguve. Starpkultūru komunikācija ļauj iepazīt citam citu un abpusēji respektēt atšķirības, atrodot zelta vidusceļu.

Kultūru atšķirību redzamā, vispusējā daļa globalizācijas apstākļos samazinās, tikai ne vienmēr šī transformācija ved pie sadarbības un savstarpējas izpratnes. Jāņem vērā, ka arī stereotipi un politiski ekonomiskās konkurences vajadzībām pielāgota propaganda modernizējas.

Kultūras vienmēr ir daudz pārņēmušas cita no citas, tādēļ nevar runāt par tīru “Austrumu” vai “Rietumu” kultūru. Turklāt daudz ir pārņemts tieši jomās, ko mūsdienās uzskata par nacionālās vai reliģiskās identitātes stūrakmeņiem. Kurš gan vairs atceras, ka, piemēram, vācu zinātnieka Heinriha Rihtershauzena vadībā tika izstrādāti metodoloģiskie pamati moderno islāma banku koncepcijai, balstoties uz Vācijas krājkasu pieredzi? Vai to, ka Eiropas “nacionālās valodas” koncepcija iedvesmoja lingvistisko štatu izveidošanu neatkarīgajā Indijā? Arī marksisms, kam bija milzu loma Ķīnas un citu Austrumāzijas valstu dramatiskajā modernizācijas procesā, ir Eiropas filozofijas auglis.

Un, protams, arī otrādi – dažādu Āzijas garīgo mācību elementi, Rietumu vidē pārveidojoties līdz nepazīšanai, ir veicinājuši izteikti rietumniecisku ideoloģiju ģenēzi, piemēram, brīvā tirgus koncepciju kā Ķīnas filozofiski politiskā Vu Vei (無為) principa interpretāciju – par to no Ķīnā dzīvojušo franču jezuītu darbiem uzzināja Ādams Smits, pārveidojot šo ideju savā gaumē, un tā vēl līdz mūsdienām tiek mācīta kā viens no Rietumu kapitālisma sociālekonomiskā pamatojuma baušļiem.

Jāsaprot, ka valodu tehniska iemācīšanās vien topošajiem uzņēmējiem un diplomātiem komunikāciju ar Austrumu kultūru pārstāvjiem neatvieglos.

Vēl vairāk, no etiķetes viedokļa nepieņemamu tekstu bārstīšana var radīt lielas problēmas, kas var rezultēties ar to, ka vienošanos neizdosies noslēgt. Valodu svarīgi mācīties plašākā kultūras kontekstā. Protams, ne visiem ir tik komplicētas daudzpakāpju pieklājības formas kā, piemēram, korejiešiem, japāņiem vai persiešiem.

Lūkojoties uz to, vai un kā pandēmija ietekmējusi komunikācijas etiķeti Austrumāzijā, redzams, ka tā nav mainījusies. Redzot otru personu ekrānā, šeit netiek par pieklājīgu uzskatīts tiešs un izaicinošs skats komunikācijas partnera acīs, nemitīga sava viedokļa uzsvēršana, asa diskutēšana un daudzrunāšana, kad etiķete paredz klausīties utt. Ja lekcijas lasām studentiem, tie izturas tāpat kā klātienē, pieraksta katru pasniedzēja vārdu un cenšas to “apzinīgi un paklausīgi” tuvu tekstam atstāstīt, atbildēs neizceļot savu viedokli. Kāpēc tā? Tas sakņojas ilgā komunikācijas tradīcijā, kas paredzēja respektēt autoritāti. Āzijas konfuciānisma un Rietumu diskusiju metodoloģijā integrētā sengrieķu komunikācija atšķiras jau pašos pamatos. Starpkultūru komunikācija ļauj iepazīt citam citu un abpusēji respektēt atšķirības, atrodot zelta vidusceļu. Attālinātajā komunikācijā nepieciešama gan piesardzība, gan abpusēja izpratne un cieņa.

Jaunveidotā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes bakalaura studiju programma “Austrumu–Rietumu starpkultūru studijas”, kas pirmos studētgribētājus uzņem jau šovasar, domāta tiem, kuri gatavi atteikties no stereotipiem citu kultūru un sabiedrību vērtējumā, pieņemot, ka daudz kas realitātē var atšķirties no masu komunikācijas līdzekļos paustā vai svinīgos pasākumos deklarētām “vērtībām”. Svarīgi nezaudēt prieku mācīties un interesi, ja nākas, piemēram, vilties pašiedomātā priekšstatā par kādas tradīcijas reālām izpausmēm Austrumos vai Rietumos. Būtiski ir spēt vienmēr cilvēkā saskatīt cilvēku.