Četri brāļi

Kosmoss! Tā Latvijas 3×3 basketbola izlases spēlētāji raksturo sajūtas par izcīnīto ceļazīmi uz Tokijas olimpiskajām spēlēm

Sirreāli, ka būsim tur — sapņu zemē, saka komandas kapteinis Agnis Čavars. Taču piebilst — uz šo panākumu gājuši ilgi un mērķtiecīgi kopš 2017. gada, kad tapa zināms, ka 3×3 basketbols pirmo reizi iekļauts olimpisko spēļu programmā.

Atšķirībā no tradicionālā basketbola, kad laukumā spēlē pa pieciem spēlētājiem no katras komandas, 3×3 basketbols ir dinamiskāks, un darbība norisinās uz pusi mazākā laukumā. Spēles ilgums ir 10 minūtes vai līdz 21 punktam. Katras komandas trīs spēlētāji cenšas ieraidīt bumbu vienā un tajā pašā grozā.

30. maijā basketbola līdzjutējiem nebija mierīga svētdienas pievakare. Todien mūsu vīri — Agnis Čavars (34), Edgars Krūmiņš (35), Nauris Miezis (30) un Kārlis Lasmanis (27) — par biļeti uz Tokiju cīnījās FIBA kvalifikācijas turnīrā Austrijas pilsētā Grācā. Pirmajā spēlē — ceturtdaļfinālā — ar rezultātu 21:19 mūsējie izgrieza pogas lietuviešiem. Taču tālāk pusfinālā sekoja zaudējums Polijai. «Pēc spēles bijām šokēti, jo domājām, ka uzvarēsim. Laikam mazliet par daudz uztraucāmies,» stāsta Agnis. Daudzi prātojot — tas esot poļu lāsts. Viņi ceļam aizlikuši kāju priekšā vairākas reizes, piemēram, 2018. gadā cīņā par pasaules kausu Filipīnās latvieši poļiem zaudēja ceturtdaļfinālā, paliekot piektie. «Mēs no viņiem nebaidāmies. Vienkārši pašiem jānospēlē sava spēle. Atriebsimies Tokijā!»

Zaudējuma krupis bija ātri jānorij, jo jau pēc pāris stundām sekoja nākamā spēle pret Franciju — izšķirošā cīņa par 3. vietu. Likme augsta — pēdējā Grācā pieejamā biļete uz olimpiādi. «Protams, bija stress, taču katram jāmāk ar to tikt galā. Vienkārši  jānotic sev, jānoskaņojas, un tad arī rezultāts būs,» stāsta Kārlis. Un rezultāts bija! 21:15, un ceļazīme kabatā. Turklāt Nauris atzīts par turnīra vērtīgāko spēlētāju. Pasaules rangā viņš patlaban ieņem otro vietu, un arī pārējo komandas biedru rezultāti ir augsti — Kārlis ir sestais, Edgars — septītais, savukārt Agnis vienpadsmitais.

Latvieši Tokijas spēlēs vispirms tiksies ar Serbijas, Krievijas, Ķīnas, Japānas, Polijas, Nīderlandes un Beļģijas komandām. «Ir liels gods olimpiādē pārstāvēt Latviju, taču manas emocijas pagaidām ir piezemētas. Savā ziņā man šķiet pašsaprotami, ka tikām uz olimpiādi. Pēc visa smagā darba, ko esam ieguldījuši, mums tur bija jānokļūst,» saka Kārlis.

Kārlis nav vienīgais, kam mūsējo tikšana uz olimpiskajām spēlēm varētu šķist likumsakarīga. FIBA 3×3 basketbola rangā mūsējie — Rīga Ghetto — pašlaik ir otrajā vietā pasaulē, nesen vēl bija pirmie. Komandas treneris Raimonds Feldmanis skaidro — pēc katra turnīra punkti mainās, bet mūsējos droši varam saukt par pašreizējo pasaules topa komandu. Pērn decembrī viņi triumfēja pasaules tūres finālposmā Saūda Arābijā. 

«Daudzi nesaprot — kāpēc pasaules labākajai komandai jāspēlē kvalifikācijas turnīrā, lai tiktu uz olimpiādi?» atklāj Agnis. Atbilde slēpjas punktu skaitīšanas struktūrā. Katrā turnīrā var iegūt konkrētu reitinga punktu skaitu. «Ņem katras valsts 50 labākos spēlētājus un saskaita viņu deviņos pēc kvalifikācijas augstākajos turnīros iegūtos punktus,» paskaidro Edgars. Komanda brauc uz faktiski visiem «vērtīgākajiem» turnīriem, tāpēc izdevies sakrāt tik daudz punktu. Taču valsts kvalifikācijai ar tiem bija mazliet par maz pat pasaules topa komandai. «Vajadzētu, lai vēl viena vai divas komandas no Latvijas brauc uz grūtajiem turnīriem pēc punktiem,» saka Agnis.

Viņiem mēdzot prasīt, vai nav mazliet sakāpis galvā, esot tik augstā vietā pasaules reitinga tabulā. «Kā jūs paši redzējāt Grācā, bijām gatavi pa centimetram ēst zemi, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm,» skaidrību vieš komandas kapteinis.

No basketbola neaizmukt

Ceļazīmi uz Tokiju izcīnīja pamatsastāva četrotne, taču nedrīkst nepieminēt piekto komandas biedru — Artūru Strēlnieku. Viņš ir komandas atbalsts treniņos un svarīgs aizvietotājs brīžos, kad kāds gūst traumas vai citu iemeslu dēļ nevar piedalīties spēlēs. «Esam kopīgi strādājuši, un komanda ir sasniegusi mērķi,» viņš saka. Bet Egdars palabo: «Mērķis būs sasniegts, kad atvedīsim medaļas!»

Visi pieci spēlētāji iepriekš profesionālā līmenī spēlējuši tradicionālo basketbolu. «Basketbola virtuve man ir pazīstama kopš bērnības,» stāsta ventspilnieks Kārlis Lasmanis. Viņš kopš agras bērnības dzīvojās pa zāli, kamēr tētis basketbolists un airētājs Uģis Lasmanis trenējās. Starp citu, tēvs divkārt pārstāvējis Latviju olimpiskajās spēlēs kā airētājs. Bērnībā Kārlis trenējās Ventspilī, bet pirmais profesionālais līgums 18 gadu vecumā viņu aizveda uz Saldu. Taču no kluba tika atlaists. «Laikam nebiju pietiekami nobriedis.» Sportists jau gandrīz pakarināja botas uz nagliņas un bija sācis strādāt algotu darbu Ventspils Brīvostas pārvaldē, kad pēc gada nāca piedāvājums spēlēt Vācijā komandā Rasta Vechta. Pēc gada atgriezās, spēlēja Liepājas Lauvās un vēlāk — klubā Jūrmala. Bet pa vasarām, lai uzturētu sevi formā, brauca uz Rīgu spēlēt strītbolu. «Sapratu, ka 3×3 ir sirdij tuvāks. Tobrīd man bija parakstīts līgums ar Jūrmalu, nospēlēts gandrīz līdz sezonas beigām, bet nācās līgumu lauzt.» Kārlis ir pateicīgs klubam par pretimnākšanu.

Ķekavnieku Nauri Miezi pirmajā klasē uz treniņu līdzi paņēma draugs. «Uzreiz iepatikās! Prasīju, kad nākamais treniņš. Draugs atbildēja, ka pamet basketbolu.» Bet Nauris palika. «Kas pabeidzu skolu un sāku domāt par augstāko izglītību, nācās izvēlēties — profesionāls līgums vai studijas.» Nauris izvēlējās pirmo un spēlēja basketbola klubā Barons, pēc tam — Saldus. 

Taču daudz minūšu uz laukuma treneris nedeva. «Sapratu, ka tur neesmu nekāds lomas spēlētājs, bet rezervists.» Viņš pameta profesionālo sportu, sāka strādāt un Ķekavā iesaistījās amatierlīgā, bet vasarās prieka pēc spēlēja «getiņā» jeb Ghetto Games. «Tā arī viss sākās: vinnējām vietējos turnīrus, braucām spēlēt uz ārzemēm un tagad pārstāvēsim Latviju Tokijā.»

Komandas kapteinis Agnis Čavars ir programmētājs un olimpieša būšanu apvieno ar darbu. Arī viņš sporta gaitas sāka Ķekavā. Pie pirmā profesionālā līguma tika, mācoties 10. klasē. Spēlējis basketbola klubos Barons un Valmiera. Divus gadus aizvadījis arī ārzemēs, kur sapratis, ka vēlas darīt vēl kaut ko, nevis visas kārtis likt uz basketbolu. Tāpēc tālmācības studijās izmācījās par programmētāju. Divus trīs gadus darbu ar spēlēšanu klubā Jelgava izdevās apvienot, bet tad Agnis nolēma mest mieru. Lai izkustētos, kopā ar Nauri amatierlīmenī spēlēja Ķekavā. 

Edgars Krūmiņš sešu gadu vecumā aizgāja līdzi tētim uz treniņu, un tēva draugs ieteica puiku sūtīt trenēties basketbolā turpat Jelgavā. 18 gadu vecumā viņš noslēdza pirmo profesionālo līgumu un savā karjerā ir spēlējis klubos Zemgale, Jelgava, Valmiera un Igaunijas klubā Valga. Bērnībā vasaras aizritēja, piedaloties čempionātos Bruģa bumba, vēlāk arī «getiņā». «Spēlējot pēdējo sezonu Igaunijā, sapratu — ir apnicis. Jāmet basketbolam miers!» Taču tovasar nāca piedāvājums ar 3×3 komandu iemēģināt spēkus Eiropas čempionāta kvalifikācijā. «Nekur no basketbola neaizmukt!»

2019. gadā par komandu veidotajā filmā No Ghetto uz olimpiādi sporta kustības Ghetto Games dibinātājs Raimonds Elbakjans saka: «Viņi ir atgriezušies no mirušajiem.» Kas vīriem lika atgriezties uz laukuma tā, ka drīz vien viņi driblēs bumbu Tokijā?

Perfektā ķīmija

Pasaulē 3×3 basketbols kļuva arvien populārāks, un 2017. gadā pienāca brīdis, kad Latvijai bija iespēja piedalīties Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā Andorā. Taču bija vajadzīga komanda. Latvijas Basketbola savienība tās izveidošanā zaļo gaismu deva Jānim Ārem, kas palīdzēja organizēt Ghetto Games un arī pats spēlēja šajos turnīros.

Pēc Āres «čuja, ņuha un poņas» saliktā komanda togad ne tikai Andorā kvalificējās čempionātam, bet arī izcīnīja Eiropas čempionu titulu. Līdz pagājušajam gadam Āre bija komandas menedžeris. «Es uzreiz redzēju, ka viņi būs pasaules topa komanda!» 

Kas ir viņu panākumu noslēpums? Ķīmija, atbild basketbolisti. «Esam kā ģimene — brāļi. Agnis gan vairāk kā tētis,» saka Kārlis. Tik daudz dzīvojot kopā, nekas cits neatliek. Sezona ilgst astoņus mēnešus, un tie ir nemitīgi lidojumi un turnīri. Komandas rekords — 13 nedēļas pēc kārtas «ceturtdien aizlido, otrdien uz pusotru dienu mājās, ceturtdien atkal lido prom». «Oi, kad viss šis beigsies, saplūksimies kārtīgi!» joko Agnis.

Treneris Raimonds Feldmanis stāsta — citi mēdzot pat skatīties zvaigznēs, lai saliktu ideālo komandu, taču te tā sanākusi pati no sevis kā puzle. «Komandā labi sadalītas lomas. Trīs Laši (tā dēvē Lasmani), Mieži, Čavari vai Krūmiņi tā nespēlētu!» Čavars ir «melnā darba darītājs» — cīnās par bumbu, saņem atlēkušās, Krūmiņš ir snaiperis un spēlē ar spēku, Miezis vada saspēli, bet Lasmaņa uzdevums ir iegūt punktus.

Kad kādu no vīriem aizstāj Strēlnieks, ķīmija mainoties. «Artūrs labi iederas komandā, bet, tiklīdz viņš kādu nomaina, mainās arī spēles stils un nedaudz arī lomu sadale,» saka Feldmanis.

Treneris komandai pievienojās mazliet vēlāk. Pirmo pusgadu puiši vienkārši sanāca kopā, bet, saprotot, ka nolūki ir nopietni, viņi uzrunāja Feldmani. Pirmos divus gadus viņš darbojās pēc brīvprātības principa. Treniņi divas reizes nedēļā sešos no rīta. «Iemetu āķi puišiem lūpā. Paši redzēja — jo vairāk trenējas, jo labāks rezultāts.» Ar laiku treniņu skaits pieaudzis — tagad tie mēdz notikt arī 10 reizes nedēļā, un piesaistīts fiziskās sagatavotības treneris un fizioterapeits.

Taču agrie rīti ir palikuši. Pirmkārt, viņi trenējas kopā ar sparinga komandu Jelgava, kuras spēlētājiem pēc tam jādodas uz darbu. Otrkārt, atrast brīvu zāli Rīgā vieglāk ir agra rīta stundā. Treškārt, tas palīdz aklimatizācijai ārzemju turnīros. «Šeit ir septiņi no rīta, bet, piemēram, Ķīnā un Tokijā tas ir viens no spēles laikiem. Ja ikdienā tajā laikā trenējamies, aizbraucot tur, spēlētāji jūtas labi.»

Nekaitini talismanu!

Kad vaicāju, vai komandai ir veiksmes piesaistīšanas rituāli vai talismani, vīri atbild — Edgars ir viņu talismans. Pats talismans izskatās pārsteigts, bet gardi smejas. 

«Ja uzturam viņu labā omā, viss izdodas. Paskatieties — viņš sāk smieties, un mēs visi līdzi,» stāsta Agnis. Komandai ir kopīgs rituāls: kad Krūmiņš ir neomā, visi viņu samīļo. Vēl palīdz uzcienāšana ar «zupīti» — Edgaram ļoti garšojot zupas. 

«Viņi mani ātri nokaitina. Speciāli, jo tas viņiem liekas smieklīgi,» saka Edgars.

Nauris izstāsta piemēru: «Edgaram nepatīk pastaigāties, bet mēs viņu velkam ārā no viesnīcas, lai apskatītos skaistas pilsētas. Un tad viņš staigā niķīgs.» Edgars uzreiz piebilst — jau otro gadu nekur lieki nav jāiet, jo pandēmijas dēļ turnīros dzīvo burbulī. Piemēram, Grācā laukums bija ierīkots turpat viesnīcā, un uz katru spēli viņi pa tās teritoriju tika nogādāti ar čukčukbānīti. 

Uz Tokiju vīri lidos 16. jūlijā. Japānas 3×3 komanda viņus uzaicinājusi ierasties mazliet agrāk, lai kopā trenētos. «Viņi saka, ka netēmē tik augstu, cik mēs, bet grib izrādīt cienīgu konkurenci, tāpēc mēs būtu ideāls sparinga partneris,» paskaidro kapteinis. 

Olimpiskais 3×3 turnīrs sāksies 24. jūlijā, un sportisti cer, ka treneris atļaus iet atklāšanas parādē dienu iepriekš. «Mēģināsim no olimpiādes paņemt visu,» saka Miezis. «Ko vien var — gan sajūtas, gan medaļas.»