Zigmārs Raimo kopā ar māti Ivetu, tēvu Edmundu un māsu Sigitu Parīzē. Foto no personīgā arhīva
Latvijas 3x3 basketbolistiem neizdevās no Parīzes pārvest olimpiskās medaļas, taču sportistu ģimenes, kuras atbalstīja savējos gan klātienē, gan pie televizora ekrāniem, saka — jānovērtē sasniegtais un jāskatās tikai uz priekšu!
Pirms trim gadiem Tokijas olimpiskajās spēlēs Latvijas 3x3 basketbolisti Nauris Miezis, Kārlis Pauls Lasmanis, Edgars Krūmiņš un Agnis Čavars ieguva olimpisko zeltu, pirmo šajā sporta veidā. Lai gan kopš Tokijas spēlēm ir nomainījies komandas sastāvs, piesaistot jaunos spēlētājus Franci Lāci un Zigmāru Raimo, Parīzē mērķis bija tas pats. Taču divas pēdējās spēles, kas noteica medaļu sadalījumu, izrādījās neveiksmīgas. Divi zaudējumi pēc kārtas. Vai kritiens pēc lidojuma? Sports ir nežēlīgs, un pēc katra zaudējuma jāprot piecelties, audzinot sportistus ir iemācījušies basketbolistu vistuvākie atbalstītāji — vecāki.
Basketbols asinīs
«Šis nav zaudējums, tā ir ceturtā vieta pasaulē,» nākamajā rītā pēc spēles, kurai aizturētu elpu sekoja daudzi, kāpjot lidmašīnā uz Rīgu, saka Zigmāra Raimo mamma Iveta. Viņa kopā ar ģimeni atbalstīja olimpiešus klātienē Parīzē.
Latvijas basketbolisti turnīra izskaņā cīņā par bronzas medaļām piekāpās Lietuvai. Pēc uzvarām visās septiņās apakšgrupas spēlēs, kas ļāva uzreiz kvalificēties pusfinālam, ne tikai paši spēlētāji, bet arī atbalstītāji bija pārliecināti — jābūt medaļai! Zeltam, nu vismaz bronzai. Šoreiz tā nenotika. Basketbolisti pusfinālā zaudēja mājiniecei Francijai, bet bronzas mačā saspringtā spēlē ar 18:21 arī Lietuvai. Cīnījās, meta, bet bumba grozā nekrita. «Vienkārši šodien nepaveicās,» pēc spēles atzina Nauris Miezis. Viņš nedomā, ka komanda bijusi psiholoģiski vāja, taču atzīst, ka zaudējums izšķirošajās spēlēs ir «laba mācība un pieredze».
«Labi apzinos, ka ceturtā vieta ir liels sasniegums. Bet pēc dēla teiktā: «Mammu, es tik ļoti gribēju to medaļu», un asarām viņa acīs… Ir grūti,» balsij aizlūstot, saka Iveta Raimo. Arī pēc spēles bijis grūti pārdzīvot zaudējumu, kaklā kamols, taču ģimene Zigmāru atbalstījusi, kā vien spēj. Visi bijuši kopā un līdz trijiem naktī sēdējuši krodziņā.
Uz Parīzi just līdzi Zigmāram bija devušies viņa vecāki Iveta un Edmunds, māsa Sigita Petrovska, sieva Teilore, kā arī viņas mamma un audžutēvs no Amerikas. Arī Teilores māsa ar draugu. «Latvijā par onkuli Zigmāru īkšķi tur arī manas divas mazmeitiņas un znots,» sazvanīta Parīzē, dienu pirms pēdējām spēlēm stāsta Iveta. Biļetes uz Parīzi no vedeklas un dēla saņēmusi jau aprīlī, tā bijusi dzimšanas dienas dāvana. Tas nekas, ka tobrīd vēl nebija zināms, vai Zigmārs vispār tiks komandā — visa ģimene ticēja, ka tā notiks. 8. jūlijā, paziņojot izlases sastāvu, izskanēja arī Zigmāra vārds.
Zigmāra sieva, kuru viņš saticis, studējot un spēlējot basketbolu Amerikā, jau laikus visai ģimenei pasūtījusi fanu kreklus ar uzvārdu «Raimo» un olimpiskajiem simboliem, stāsta Iveta. Krekli ģimenei bijuši mugurā uz katru komandas spēli.
Būt klāt olimpisko spēļu norisē bijis īpašs, saviļņojošs notikums. Visapkārt simtiem sportistu, dažādu valstu karogi, fanu izsaucieni. Arī Raimo ģimene turējusies braši — savējos atbalstījuši, rokā turot Latvijas karogu un skaļi saucot uzmundrinājumus. Visgrūtāk bijis mačos pret Franciju, kad savus spēlētājus skaļi atbalstījuši mājinieki — lai latvieši sadzirdētu savējos, nācies kliegt krietni skaļāk. «Latvija, saturās!» «Latvija, jūs varat!» nemitīgi skanēja no Raimo ģimenes vietām.
Katra spēle bijusi nervus kutinoša, īpaši pret Franciju, arī pret Ameriku. «Tā gāja pa punktiņam vien, un nervu sasprindzinājums bija gandrīz neizturams,» atceras Iveta. Paradoksāli, bet Zigmāra amerikāņu ģimene Latvijas spēlē pret ASV jutusi līdzi nevis saviem tautiešiem, bet… latviešiem! «Viņiem pat prātā neienāca fanot par amerikāņiem, tikai par mūsējiem!» sajūsminās Zigmāra mamma. Teilore ar Zigmāru, kura skaistajās acīs iemīlējusies no pirmā acu uzmetiena, jau labu laiku dzīvo Latvijā, tāpēc saka — ir daļa no Latvijas un latviešiem. Iveta smaida, stāstīdama, ka olimpiskās spēles devušas iespēju ne tikai atbalstīt dēlu sporta dzīves vissvarīgākajā pasākumā, bet arī tuvāk iepazīties ar jauniegūtajiem radiem — vedeklas vecākiem un māsu. «Ar Teilores mammu bijām tikušās tikai reizi — mūsu bērnu kāzās. Pa šo nedēļu esam sapazinušies un konstatējuši, ka labi saprotamies,» smaida basketbolista mamma.
Iveta saka lielu paldies arī saviem kolēģiem, Madonas pašvaldības darbiniekiem, kuri piektdien visi kopā skatījušies mūsējo spēli pret Franciju, sūtījuši atbalstošus video ģimenei. «Liels paldies viņiem, ka atceras savējos. Zigmārs ir madonietis un joprojām ir deklarēts Madonā,» uzsver Iveta. Atbalstu Parīzē ikreiz satiekoties izteicis vēl viens madonietis — eksprezidents Raimonds Vējonis un viņa kundze Iveta.
Lai gan Raimo ģimene redzējusi katru Zigmāra spēli klātienē, pārnākot no arēnas, atkal likuši spēli datorā, izdzīvojuši un izvērtējuši katru minūti. «Un visu pārdzīvojām vēlreiz,» nopūšas Iveta.
Par basketbolu Zigmāra mamma uzsver — tas ģimenei ir asinīs. Izcils basketbolists bijis Zigmāra vectētiņa brālis Visvaldis Eglītis jeb Višuks. Eiropas čempions, Latvijas labākais centra spēlētājs 60. un 70. gadu mijā. Basketbolu TTT komandā savulaik profesionāli spēlējušas arī viņa meitas Anita un Dace.
Kad Zigmārs jau iesaistījies profesionāļu rindās, vectēva brālis centies noskatīties katru spēli, devis arī padomus. «Atceros, teica — metot soda metienus, roka jāiztaisno, kāpēc treneris to nav pamanījis,» atminas Iveta.
«Arī man basketbols bijis sirdī kopš bērnības,» atklāj Iveta. Profesionāli spēlēt starptautiskā līmenī kā Zigmāram gan nav sanācis, tomēr daudz spēļu aizvadīts Lietuvā un Igaunijā.
«Mans dēls nekad nav bijis maziņš, piedzimstot svēra piecus kilogramus,» smaida Iveta. Jau tolaik visi teikuši, ka iedzimis Eglīšu gēns. «Laikam iedzimis arī Eglīša talants,» prāto basketbolista mamma. Zigmārs sācis spēlēt astoņu gadu vecumā, pirms tam dejojis tautas dejas, piedalījies skolēnu dziesmu un deju svētkos. Taču dejas nav īpaši gājušas pie sirds.
Cita lieta — basketbols. Kā sācis, tā aizrāvies. «Nav bijis rīta, kad man viņš būtu jāceļ uz treniņiem vai kā īpaši jāmudina. Pats gājis, sities, mērķis viņam bija nosprausts jau sen,» stāsta Iveta. Basketbolā sāka trenēties Madonā, vēlāk pārstāvēja no jauniešiem veidoto komandu LMT basketbola akadēmija. Pēc tam spēlēja Latvijas Universitātes un VEF Rīga komandās. Eiropas U-16 čempionātā Latvijas izlases sastāvā izcīnīja sudraba medaļu 2014. gadā, bet 2016. gadā devās uz ASV, kur studēja un četrus gadus spēlēja Havaju universitātes komandā. «Bija smagi dēlu laist tik tālu. Vēl smagāk redzēt, ar kādām sirdssāpēm Zigmāru pāri okeānam pavadīja vecvecāki. Viņi atvadījās ar vārdiem, ka varbūt redzamies pēdējoreiz…»
Pēc atgriešanās Eiropā spēlēja Lietuvā, bet karjeras atspēriena punktu esot devis BK Liepāja. Pēc sekmīgas sezonas izdevās noslēgt līgumu ar Igaunijas vadošo klubu. Savukārt pagājušajā vasarā basketbolists pievienojās Rīgas Zeļļiem, līdztekus spēlējot arī 3x3 basketbolu.
«Viegli mums negāja. Meita pēc vidusskolas iestājās Stradiņa universitātē, finansiālu apsvērumu dēļ abus bērnus uz Rīgu vienlaikus palaist nevarējām, tāpēc, mācoties 9. klasē, viņš katru piektdienu pēc skolas brauca uz treniņiem Rīgā,» atceras Iveta. Tur Zigmāru kāds uzticams cilvēks sagaidīja, izguldīja, svētdien puisis brauca atpakaļ uz Madonu. Basketbola dēļ gandrīz nokavēja pamatskolas izlaidumu, bija svarīga spēle Ventspilī.
Kopš pirmajām Zigmāra spēlēm abi ar vīru apmeklējuši gandrīz visas, nereti triecoties pāri visai Latvijai vai pat uz citu valsti. «Nezinu, kam būtu jānotiek, lai mēs nebrauktu uz spēli,» saka Iveta. Kad dēls studējis Havaju universitātē, vecāki devušies arī turp. Obligāta ir arī ikdienas sazvanīšanās. «Nevaru iedomāties, ka varētu būt citādi — man ģimene, bērni un mazbērni ir pats galvenais, dzīves pamats. Es lepojos ar savu meitu un dēlu, lai kas arī notiktu,» saka Iveta.
Par Zigmāru mamma saka — nosvērts, noslēgts, nopietns, nelidinās mākoņos. Pirms katras spēles sacījis, ka nedomā par medaļām, bet par gaidāmo spēli. Jā, šoreiz lidojums beidzās ar smagu kritienu. Bet — jādzīvo un jāstrādā tālāk. Latvijas basketbolistus fanu pulks pēc spēles pret Lietuvu sagaidījis ar tādām gavilēm, it kā viņi būtu uzvarējuši. «Jāiet uz priekšu!» dēlu un viņa komandas biedrus uzmundrina Iveta. Pēc kritiena jāprot piecelties.
Zigmārs pēc zaudējuma noteicis, ka jāiet strādāt bankā, atbilstoši savai izglītībai. «Paskaidroju — jebkurā darbā ir kāpumi un kritumi, uzvaras un zaudējumi. Tie jāpārvar, un jāiet tālāk,» saka mamma. Bet Zigmārs jau 8. augustā lido uz nākamo spēli Mongolijā.
0 / 0
Foto: TODO : REWORK
«Medaļas ir tikai trīs»
«Domāju, viņi salūza morāli,» saka Dace Lasmane, Tokijas olimpiskā čempiona Kārļa Paula Lasmaņa mamma. Pieļauj, ka varbūt spēlētājiem bijusi pārāk liela pārliecība, ka zelts ir rokā. «Puikas darīja, ko varēja, bet negāja jau arī!»
Dace kopā ar vīru Uģi olimpiskās spēles vēroja televizora ekrānā Ventspilī. «Mēs kā kurmīši savā aliņā,» smejas Dace. Viņiem dubults uztraukums, jo Parīzē startēja ne tikai dēls, bet arī meita, vieglatlēte Rūta Kate Lasmane. Abu bērnu startus vecāki skatījušies, ikreiz aizdedzot sveci un noskaitot tēvreizi. Uz basketbola spēlēm mugurā bijuši krekli ar Lasmaņa vārdu, pie mājas uzvilkts olimpiskais karogs.
Pirmdien uz turnīra finišu tētis Uģis aizlidoja uz Parīzi atbalstīt dēlu klātienē. Dacei todien bija dzimšanas diena, un viņa cerēja, ka Latvijas komanda sagādās īpašu dāvanu. Diemžēl neizdevās. «Biju uzaicinājusi tuvākos, spēli skatījāmies visi kopā. Taču pēdējās minūtēs man nācās aiziet no ekrāna, nāca raudiens.» Viņa saka — labi, ka Parīzē blakus dēlam smagajā brīdī bijis Uģis, kuram pašam ir divu olimpisko spēļu pieredze kā airētājam. Racionālais Kārlis gan neesot cilvēks, kurš runā par emocijām. Bet vismaz pieņem būšanu blakus, jo ģimenes atbalsts zaudējuma brīžos esot vissvarīgākais.
Nākamās dienas rītā, kad notiek mūsu saruna, Dace jau spēj mierīgāk atskatīties uz notikušo. Atzīst — tieši no šāda scenārija bija baidījusies. Iepriekšējās olimpiskajās spēlēs Tokijā, tāpat kā mūsējiem, bija gājis serbiem — visās spēlēs pārliecinoši uzvarējuši, bet vissvarīgākajās zaudējuši. «Tikpat sāpīgi šogad bija mūsējiem.»
Dzīvojot kopā ar trim profesionāliem sportistiem, Dace ir sapratusi — viņi domā tikai par uzvaru, jebkas mazāks ir zaudējums. Tomēr Uģis, kurš jau atgriezies no Parīzes, iebilst: «Arī tā vieta, ko mūsu basketbolisti izcīnīja, ir nozīmīga.» Galu galā, aiz Latvijas palikušas gan Amerikas, gan Serbijas komandas. «Sports ir nežēlīgs, un medaļas ir tikai trīs,» viņš saka. «Savulaik olimpiādē pats paliku 9. vietā. Tajā brīdī tā šķiet gandrīz vai traģēdija, bet paiet laiks, un novērtē to kā sasniegumu,» uzsver Kārļa tētis.
Kārlis olimpiskajās spēlēs bijis vienīgais, kuru klātienē neatbalsta ģimene. Pārējiem spēlētājiem līdzi bijuši vecāki vai dzīvesbiedri. «Varbūt man tikai tā šķita, bet, kad ierados, dēlam bija tāds kā uzrāviens. Diemžēl tas nepalīdzēja gūt uzvaru,» saka Uģis. Pēc spēles redzējis — dēls ir neapmierināts, dusmīgs. Pārdzīvo. «Kā gan citādi.» Septiņas spēles bija veiksmīgas, bet pēdējās, iespējams, visu izjauca nogurums un psiholoģiskā spriedze. «Kaut kas pazuda viņu izveidotajā mehānismā.» Uģis uzskata — mīnuss bijis tas, ka salīdzinoši nesen mainījies komandas sastāvs, iepriekšējā komanda «bija kā brāļi», ar jaunajiem spēlētājiem šāda simbioze laikam vēl nav izveidojusies. Un tas visvairāk redzams tieši spriedzes situācijās.
Par Kārļa un Rūtas sporta karjeru vecāki saka — tikai loģiski, jo tēvs ir profesionāls sportists, airētājs un basketbolists. Bet nekas nav noticis piespiedu kārtā. «Kā Kārlim trīs gadu vecumā iedevām bumbu, tā viņš to nav izlaidis no rokām,» smejas Dace. Visos skolas sacerējumos kā nākotnes profesiju minējis — basketbolists. Kad vecāki rosinājuši izvēli pārdomāt, viņš dusmīgi iebildis. Regulāri braucis līdzi tētim uz treniņiem, basketbola nometnēm, «spēlēja kopā ar lielajiem vīriem». Uz treniņiem nav bijis skubināms, darba disciplīna šķitusi pašsaprotama. «Pat atpūšoties jūrmalā, nekad mierīgi negulēja — bumboja un lēca,» atceras mamma.
Rūtai bijis citādi — spēlējusi klavieres, apmeklējusi mākslas skolu un arī vingrošanu. «Vingrošana viņai ne sevišķi patika, tomēr gāja uz treniņiem,» saka Dace. Lūzuma punkts bijis piektajā klasē, kad kategoriski paziņojusi — vingrošanu vairs neapmeklēs. Izvēlējusies vieglatlētiku, ar kuru patiesi aizrāvusies. Tās dēļ atteikusies no mākslas.
Sportā daudzi grib sasniegt virsotnes, bet ne visiem izdodas. Kas palīdzējis Lasmaņu bērniem? «Spītība. Kārlim noteikti. Viņš ir neatlaidīgs. Jo vairāk grūtību, jo vairāk viņš iekožas,» saka mamma. Savukārt Rūta pieradusi darboties ar maksimālu atdevi. «Viņa strādā pat par visiem 110 procentiem, līdz trenerim nākas viņu stādināt,» stāsta Uģis. Arī tētis uzskata par savu pienākumu meitai atgādināt — mierīgāk!
Abi vecāki atzīst — bērni ir talantīgi, tomēr bez darba neko nebūtu sasnieguši. «Mēs esam redzējuši, cik daudz darba un disciplīnas prasījusi nokļūšana olimpiskajās spēlēs. Tāpēc lepojamies ar saviem bērniem, pat ja viņiem pašiem šķiet, ka nav sasnieguši to, ko vēlējušies.»
Smagi bijis redzēt ne tikai dēla, bet arī meitas — Latvijas rekordistes trīssoļu lēkšanā telpās — pārdzīvojumus pēc ierindošanās 22. vietā Parīzē. Vecāki stāsta, ka Kārlis savas emocijas viegli var izgāzt, izdusmoties, bet Rūta tur sevī. «Viņai olimpiskajās spēlēs biju gluži kā psihologs,» saka tēvs. Viņš atgādina, ka abi bērni guvuši cienījamas vietas un nu ir jāskatās nākotnē. «Jo ātrāk aizmirsīsi zaudējumu, jo ātrāk varēsi iet uz priekšu. Tā man savulaik mācīja treneris, un tā es mācu saviem bērniem,» saka Uģis. Mamma ir lakoniska: «Es abiem novēlu laimīgu dzīvi. Nodibināt labu ģimeni. Sports un draugi ir laba lieta, bet svarīgākais dzīvē ir ģimene.»
