Nolietotās elektrotehnikas šķirošana kā “apslēpto dārgumu medības”

Ilustratīvs attēls
Kaspars Zakulis, Latvijas Zaļā punkta direktors
Print Friendly, PDF & Email

Ministru kabineta noteikumi paredz, ka no šā gada 1.jūlija būtiski pieaugs minimālo mērķu izpilde elektronisko un elektroierīču savāšanai. Ja pašlaik no tirgū novietotā apjoma jāatgūst 40,5%, tad no gada vidus būs jāvāc jau 65%. Tas ir būtisks solis, kas veicinās apkārtējās vides ilgtspēju, kā arī nodrošinās Eiropas Savienības prasību izpildi. Tomēr, kādus izaicinājumus varam sagaidīt, kur tagad paliek daļa tehnikas un cik aktīvi nolietoto elektrotehniku šķiro iedzīvotāji?

Lai labāk izprastu, par kādiem apjomiem ir runa, ieskatīsimies pēdējos datos par realizēto elektropreču daudzumu Latvijā. 2019.gadā vietējā tirgū nonāca vairāk nekā 27 tūkstoši tonnu elektronisko ierīču, kas ir par 13% vairāk nekā gadu iepriekš. Izpildot valsts normas, tika savāktas 11 311 tonnas (41,5%). Ja vadāmies pēc šiem datiem, tad ar jaunajām normām no 1.jūlija gada griezumā būtu jāsavāc par aptuveni 6000 tonnām vairāk jeb 17,5 tūkstošus tonnu tehnikas.

Daļa nolietotās tehnikas netiek uzskaitīta

Jaunie mērķi ir izaicinoši un tajā pašā laikā atbalstāmi. Taču problēmas varētu radīt pašreiz divas paralēli, viena no otras neatkarīgi pastāvošās sistēmas, no kurām viena veido tā saucamo “pelēko zonu”. Ja šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumos, kas patlaban Latvijā ir vairāk nekā 70, atkritumu apsaimniekotāju savāktās elektroiekārtas tiek uzskaitītas atbilstoši valsts normatīvo aktu prasībām, tad otra puse ir metāllūžņu pieņēmēji un uzpircēji, kuru savāktās iekārtas, kas vairumā gadījumu nonāk izjauktā veidā, netiek uzskaitītas un līdz ar to iekļautas valsts noteiktajās reģenerācijas normās. Turklāt šiem uzpircējiem lielākā interese ir tieši par svara ziņā lielāko un vērtīgāko tehnikas daļu – metālu. Piemēram, vecās veļas mašīnas “Rīga” – tajās ir nerūsējošā tērauda bundulis. Tāpat gāzes plītis, kas ražotas pirms vairākiem desmitiem gadu – tās ir pamatīgs metāla “klucis”, kas sver aptuveni 40 kilogramu.

Igaunijā ir noteikts, ka arī metāllūžņu pieņemšanas laukumiem obligāti jāiesaistās kopējā apsaimniekošanas sistēmā, sniedzot atskaites par savākto elektrotehnikas daudzumu, kas tiek iekļauta valsts kopējā elektronikas un elektronisko ierīču reģenerācijas izpildē. Savukārt mūsu gadījumā sanāk, ka ražotāju atbildības sistēmām jāizpilda augstais 65% reģenerācijas slieksnis, tajā pašā laikā vērtīgākā un svara ziņā apjomīgākā elektronikas plūsma aizslīd sistēmai garām un nekur neuzrādās. Tas būtiski ietekmē atpakaļ savākšanas izmaksas, respektīvi, palielinot tās.

Elektrotehnika tiek uzkrāta mājvietās pat paaudžu paaudzēs

Kamēr tendence rāda, ka iedzīvotāji atkritumus šķiro arvien vairāk – pērn elektrotehniku atzinuši šķirojam jau 38% iedzīvotāju*, kas ir par 10 procentpunktiem vairāk nekā 2018.gadā – tas, ko redzējām pagājušajā gadā īstenotajā kampaņā Elektronikas šķiratlons – cilvēki nokalpojušo tehniku mēdz uzkrāt pat no paaudzes paaudzē. Akcijas laikā dažviet iedzīvotāju nodotais iekārtu apjoms sasniedza teju tonnu uz vienu mājsaimniecību. Tas nozīmē, ka elektrotehnika tiek savā ziņā “paslēpta” un tās savākšana kļūst par tādām kā “apslēpto dārgumu medībām”.

Skaidrs, ka ne visiem ir iespējas nogādāt lielo ledusskapi vai veļasmašīnu uz šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumu. Tāpēc ir jādomā, kā panākt, lai tosteris, cepeškrāsns vai jebkura cita ierīce tiktu savākta, pirms nonāk šķūnītī, tiek izmesta sadzīves atkritumu konteinerā vai novietota tam blakus. Piemēram, maza izmēra tehniku un baterijas var ievietot speciālajās šķirošanas kastēs tirdzniecības vietās. Individuālus risinājumus lielās tehnikas savākšanai piedāvā arī atkritumu apsaimniekošanas operatori. Tas, ko Latvijā varētu vēl piedāvāt papildus, ir speciāli liela izmēra konteineri, kas novietoti pie sadzīves atkritumu tvertnēm vai veikaliem, kā tas pašlaik labi strādā Skandināvijā. Tāpat tirgotāju rīkotas akcijas, kur, nododot veco tehniku, var saņemt atlaidi jaunam pirkumam, vai pat preces cenā iekļauta ierīces savākšanu pēc tās nokalpošanas. Veiksmīgi strādā arī speciālās atkritumu apsaimniekotāju rīkotās šķirošanas akcijas iedzīvotājiem. Piemēram, pērn kopā ar SIA Eco Baltia vide īstenotajā kampaņā iedzīvotāji pārstrādei nodeva vairāk nekā 410 tonnas tehnikas un bateriju, ko šā gada kampaņā Viegla šķirošanās plānojam pārspēt.

Jābūt skaidriem pārstrādes un atkārtotas aprites mērķiem

Viena lieta ir uzlikt jaunus šķirošanas konteinerus vai rīkot akcijas, lai iesaistītu šķirošanā iespējami daudz iedzīvotāju. Tāpat Latvijā esam pat iemācījušies virkni atkritumu pārstrādāt, daļēji arī elektrotehniku. Taču nākamais jautājums – ko ar to visu darīt tālāk? Tagad sanāk, ka valsts pasaka “Jums ir jāsavāc un jāpārstrādā”, taču kur likt pārstrādāto materiālu? Tas paliek uz atkritumu apsaimniekotāju pleciem. Tas, kā pietrūkst pašlaik, ir pieprasījums pēc pārstrādātā materiāla – aprites ekonomikas noslēdzošā posma. Un tas attiecas uz jebkuru pārstrādei derīgu materiālu, arī riepām, elektroniku, kompostu un citiem materiāliem. Šajā jautājumā būtu sagaidāma valsts aktīvāka iesaiste, jo pagaidām pēc gala produkcijas neviens “rindā nestāv”.

Te varētu līdzēt  “zaļais iepirkums”, nosakot, ka, piemēram, ceļu būvē, sporta laukumu izbūvē un citviet būtu jāizmanto noteikts apjoms otrreizējo izejvielu – riepu gumijas granulas, tehniskais komposts, PET granulas u.c. Tas pats attiecas arī uz elektrotehniku – ja šķirojam, tad jābūt skaidri definētam, kā savākto virzīt atkārtotā apritē. Turklāt nākotnes perspektīvā būtu lietderīgi arī izvērtēt, cik varam pārstrādāt jau vietējā līmenī, tādējādi sniedzot papildu pievienoto vērtību un piedāvājot atkārtotā apritē nevis tikai “baļķus”, bet jau “mēbeles”.

Visticamāk 1.jūliju, kad palielinās elektroierīču atpakaļ savākšanas apjoms no 40,5% uz 65%, sagaidīsim jau ar zināmu rūdījumu, jo jau šobrīd aktīvi strādājam pie tā, lai iespējas šķirot būtu pieejamas daudz plašākā mērogā. Tāpēc aicinu iedzīvotājus būt atbildīgiem – neturēt mājās to, kas nav vajadzīgs, izmantot visas iespējas atbrīvoties no elektroprecēm ar prātu un videi draudzīgā veidā – nogādāt uz šķirošanas laukumiem; mazo tehniku un baterijas ievietot arī tirdzniecības vietās izvietotajās šķirošanas kastēs, kā arī izmantot citas iespējas šķirot, lai visa nevajadzīgā tehnika nonāktu pārstrādē un varētu kalpot kā izejvielas jaunu preču ražošanā.

 

* Pētījumu “Cik zaļi dzīvo Latvijas iedzīvotāji?” pēc Latvijas Zaļā punkta pasūtījuma veicis pētījumu centrs SKDS 2020. gadā, aptaujājot 1011 Latvijas iedzīvotāju 18–75 gadu vecumā.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu