Vai iespējams vadīt praktiskas darbnīcas tiešsaistē? Vēl pandēmijas sākumā Latvijas Nacionālās bibliotēkas muzejpedagoģe Zane Siliņa būtu teikusi pārliecinošu «nē». Viņa bija pieradusi bērniem un jauniešiem vadīt nodarbības par grāmatu veidošanu, marmorēšanu un kaligrāfiju, katram darbnīcas dalībniekam sniegt individuālu atbalstu. Šķita — nekas no tā taču nav iespējams, sēžot katram pie sava ekrāna! «Man bija grūti saprast, kā varu viņus iesaistīt, neesot klāt. Tas bija liels izaicinājums,» saka Zane.
Palīdzēja fokusa maiņa. No kopējas darbošanās uz kopēju izziņu. Piemēram, marmorēšanas darbnīca pārtapa tiešsaistes papīra dizaina nodarbībā. Jā, nav iespējams katram parādīt un palīdzēt, bet var koncentrēties, piemēram, uz krājuma pētniecību. Tiešsaistes resursos senus un trauslus rokrakstus visiem kopīgi izpētīt ir pat vieglāk. «Tuvumā varam Nacionālās bibliotēkas krājumā apskatīt, piemēram, Bildu ābici.» Pandēmijas laikā daudzi digitālie resursi ir kļuvuši pieejamāki. Savukārt darbnīcām nepieciešamie materiāli skolēniem jāatrod savās mājās. Vienīgi pirms grafikas darbnīcām viņi saņem muzejpedagogu sagatavotas paciņas.
Lai tas notiktu, jāpārkāpj pāri saviem priekšstatiem un pieņēmumiem par to, kā mācīt interesanti, atzīst muzejpedagoģe. Tagad bibliotēkas mācību telpā Virtakas klase iekārtota studija ar divām kamerām, kuru priekšā muzejpedagogi vada nodarbības. «Varu parādīt, kā kaligrāfijā vilkt līnijas vai kā darboties ar kādu instrumentu.» Sīkas detaļas parādīt šādā veidā ir pat nedaudz vieglāk nekā klātienē.
«Pandēmijas sākumā man bija bail — ja sākšu veidot tiešsaistes darbnīcas un nodarbības, traumēšu bērnus vēl vairāk,» smejas muzejpedagoģe. Likās, ka pāreja uz attālinātajām mācībām tāpat ir smaga un sarežģīta. Jāļauj atpūsties no ekrāniem. «Ar viņiem sāku strādāt, kad bērni jau bija drusku pieraduši pie formāta.» Protams, ir grūtāk izveidot personisku kontaktu un risināt individuālas problēmas, skolēniem — uzdot jautājumus. Gadās arī kuriozi. Piemēram, kāds pieslēdzies no vecāku datora un nav nomainījis lietotājvārdu. Pedagoģe uzrunā Martu, bet tādas klasē nemaz nav. Tāpēc tagad pirms nodarbības Zane lūdz pārliecināties, vai visiem ir īstie vārdi. Kopumā bērni pārmaiņas pieņēmuši, nodarbībās iesaistās labprāt. «Kad skolēni aizraujas, to var labi redzēt.» Arī skolotāji pēc tam atraksta, ka paticis. Vai atsūta kādu fotogrāfiju. «Tā ir atgriezeniskā saite, kas dod prieku par manu darbu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.