Es uzaugu «betonīgos» Iļģuciema džungļos. Bet turpat netālu, daudzstāvu māju ielenkts, manai omītei bija dārziņš. Tajā mazajā oāzītē pavadīju daudz laika, vērodams, ko viņa dara. Tā pavisam neapzināti iemācījos to prieku, ko sniedz dārzs — velti tam laiku, rūpes un enerģiju, ar rokām «ieštepselējies» melnzemē un visu saņem atpakaļ. Tolaik gan nesapratu, kas ir valūta, kas, šādi «ieštepselējoties», cirkulē.
Ko koks darītu šajā situācijā?
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.