Lēmumu paņemt Džezu Aleksandrs un Kristiāna nav nožēlojuši ne mirkli. Pandēmijas nomāktībā viņa ir īsts prieka un enerģijas avots. «Domāju, ka bez Džezas lietainās dienās neizvilktos no mājas, pasūtītu ēdienu Wolt un varbūt pat neieietu dušā. Viņa ir stimuls no rīta piecelties, savākties un sākt dienu neatkarīgi no laikapstākļiem un garastāvokļa,» saka Kristiāna. Foto — Kristīne Madjare
Pandēmijas sākumā Kristiāna Puišele un Aleksandrs Vucens pieskatīja paziņas kaķi. Abi dzīvnieku iemīlēja tik ļoti, ka nolēma — ir pienācis laiks savam mājdzīvniekam
Maijā viņi devās uz dzīvnieku patversmi Ulubele pēc sava minča. Taču līdz kaķu mājai nemaz netika, jo ieraudzīja Bolderājā atrastus kucēnus. «Uztaisījām mazu sapulcīti,» atminas Kristiāna. «Tās bija kādas 20 sekundes. Ņemam? Ņemam!» piebilst Aleksandrs. Mājās viņi brauca ar suņu meiteni, ko nosauca par Džezu. Kā Kristiānas iemīļoto mūzikas žanru. Drīz vien paziņas adoptēja arī kucēna māsu un brāli.
Aleksandrs atzīst — pandēmija deva «zaļo gaismu» šādam solim. «Man vienmēr bijis bail par sākumposmu, kad suns prasa daudz uzmanības. Tagad bija iespēja veltīt laiku, lai ar viņu darbotos.» Džeza ir apmeklējusi kucēnu skolu, sākusi mācības pie kinologa, saimnieki viņai daudz iemācījuši arī paši. Pēc kopā pavadītas stundas varu droši apgalvot — labi audzināta un mīlēta suņu jaunkundze.
