Amerikāņi domātu, ka ar savu zemi mēs esam miljonāri

Publicitātes foto
Armands Tripāns, dokumentālā raidījuma “Zemes stāsti” režisors
Print Friendly, PDF & Email

Šodienas lauksaimnieks nav tas, kas bija pirms desmit gadiem – laukos tagad saimnieko ar zināšanām. Modernam traktoram nav tikai gāzes pedālis un divi kloķi, un svarīgākais mezgls lauksaimniecībā ir cilvēks. Latvijas tālākajos reģionos nav aizmirstības un nolemtības. Teju  katrā miestā ir divi stāsti – bezcerīgie un neticamie. Un tur nav nekā kopīga ar naudu.

Tā ir viena no atziņām, ko esmu guvis, viesojoties nu jau 40 dažādās zemnieku saimniecībās visos Latvijas reģionos un nostūros. Ir aplami teikt, ka laukos ir palikuši tikai dzērāji un tie, kas nav aizbraukuši uz Angliju. Reģionos ir palikuši gudrākie un spēcīgākie, tie, kuriem ir zināšanas un prasmes saimniekot atbilstoši mūsu laiku prasībām. Lai arī cik skarbi tas skanētu, patiesībā tie, kas ir aizbraukuši, nebija gana zinoši un spējīgi, lai paliktu un turpinātu saimniekot gudri. Darba tirgū vajag rokas, to trūkst, bet vēl vairāk trūkst smadzeņu, kuras darbina rokas.

Tu vari saimniekot gudri, nevis sanaglojot siltumnīcu no veciem dēļiem, bet ar zināšanām – ko, kad, kur sēt, kādi apstākļi, barības vielas būs piemērotākie u. tml. Ja kādam atmiņā palikuši laiki, kad bija viensētas ar divām govīm un desmit vistām, tā ir vēsture. Tā ir cīņa par izdzīvošanu un eksistēšanu laukos, bet tā nav lauksaimniecība. Teju leģendārie stāsti par “Ulmaņlaiku” uzvarām lauksaimniecībā mūsdienās ir noslēgušies.

Gremdējoties atmiņās, daudziem labpatīk piesaukt Ulmaņlaikus kā zelta posmu Latvijas vēsturē, kā eksportējām sviestu, bekonu, cik varena tad bija lauksaimniecība. Tomēr būtu jāsaprot, ka faktiski tas tika sasniegts ar milzīgu Latvijas vergu darbu – šo veiksmes stāstu mūsu senči iznesa ar saviem sviedriem, ar necilvēcīgu darbu, ko mūsdienās vairs nekad neredzēsim un kas arī nav nepieciešams.

Lauki ir mūsu veiksmes stāsts

Covid pandēmija mums apliecināja, ka Latvija sevi vienmēr varēs pabarot. Šodien Latvijas veiksmes stāsts un mūsu spēks ir Latvijas lauki, zemnieki, kas vārdos varbūt skarbi un neatzīs, ka ir Latvijas patrioti, bet ar savu rokasspiedienu, ar karogu, kas ikdienas plīvo pie viņu saimniecības, un ar savu darbu apliecina, ka Latvija ir viņu mājas. Pat ja kādu apstākļu dēļ mēs būsim vieni, mēs varēsim sevi pabarot, pateicoties mūsu lauksaimniekiem.

Visus cilvēkus, ko izvēlos un rādu LTV1 raidījumā Zemes stāsti, neviens man neiesaka – pats atrodu, pats izvēlos, arī tādas saimniecības, kas nekad, nekur nav parādījušās. Esmu filmējis gan bioloģiskās, gan konvencionālās saimniecības. Neslavinām ne vienus, ne otrus – mēs parādām, kā cilvēki strādā. Gan vieniem, gan otriem ir savi pircēji. It kā nekas netraucē mierīgai līdzpastāvēšanai, tomēr nauda diktē karošanu savā starpā.

No savas pieredzes un novērojumiem es pat gribētu vairāk mest to akmeni bioloģisko saimnieku pusē. Varbūt ne pašu saimnieku, bet tieši viņu līderu lauciņā, kas ir redzamākie nozares pārstāvji, kas uzstājas konferencēs, redzami medijos. Man izskatās, ka viņi kurina neiecietību pret konvencionālajiem lauksaimniekiem un dara to, izšaujot lielu uguni un daudz apgalvojumu, kas nav patiesi. Piemēram, nav tiesa, ka bites nelidos, ja blakus būs konvencionālais lauks. Ir nedaudz jāpastudē kaut vidusskolas bioloģijas mācību viela, pirms apgalvot ko tādu.

Jābeidz skaust kaimiņa panākumus

Pērn vasarā mediju telpā tika veidoti sižeti par bitēm, kas vairs nelido, nenes ražu utt. Nointervē cilvēku, kurš bites nekad nav apkopis. Viņš dzīvo laukos un ir ievērojis, ka bites pēkšņi vairs nelido. Iemeslu tam var būt daudz – mazāks reģions viņu lidošanai, bišu slimības, nepietiekama piebarošana uz ziemu, bet šo zināšanu nav ne intervējamajam, ne žurnālistam. Viņi nezina, kas bija traktorā – tikpat labi tās varēja būt barības vielas, nevis iedomātā inde. Tas ir jautājums par izglītotību, un, ja mēs gribam attīstīt Latvijas laukus, tad tur ir jābūt zināšanām. Bet mēs sirgstam ar Latvijas viensētu sindromu, skaužam kaimiņu, cīnāmies ar viņu tā vietā, lai strādātu kopā.

Šīs karošanas absurdumu spilgti ilustrē viena pagājušogad piedzīvota epizode. Vasarā viesojos Zaļenieku pagastā Zemnieku saeimas vadītāja vietnieces Mairas Dzelzkalējas-Burmistres konvencionālajā zemnieku saimniecībā Vilciņi-1. Jau pāris gadus gribējās apciemot arī Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītāja Gustava Norkārkļa bioloģisko zemnieku saimniecību Salenieki, jo viņš strādā izcili. Filmēšana tika plānota divus gadus. Bet brīdī, kad asociācijas vadītājs padzirdēja, ka iepriekš esmu filmējis Vilciņos, nometa uz bremzēm. Un arguments bija tāds, ka mēs slavinām graudu audzētājus. Tā ir klaja ņirgāšanās ne jau par manu profesionālo darbu, bet gan vēlreiz spilgts apliecinājums – ir viņi (konvenciālie), un esam mēs (bioloģiskie).

Tobrīd spilgti izjutu šo tumsonību, ka cilvēki jau tiktāl ir apjukuši savā iedomātajā cīņā ar pretinieku, ka nespēj izcelt sevi un savu pozitīvo stāstu. Interesanti, ka pagājušajā sezonā jau bijām filmējuši arī divus Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas biedrus – viesojāmies gan pie bioloģiskās gaļas ražotājiem brāļiem Vīgantiem Ērgļu pusē, gan pie bioloģiskā zemnieka Jāņa Vaivara, kas Ķeguma pusē audzē zāļu tējas. Kā var būt tā, ka jūs neejat vienā virzienā? Atbilde – šie vīri ir darītāji, nevis politikas bīdītāji.

Ar bioloģisko saimniekošanu zemeslodi nepabarosim

Vajadzētu saprast, ka visā pasaulē bioloģiskie saimniekotāji vienmēr būs mazākumā. Bioloģiskās saimniecības ražo labu preci. Izcils piemērs ir Ķelmēnu maize. Uzreiz vari iztēloties to ceptuvi, ko saimnieks un viņa meita uzrauga caurām diennaktīm, paši audzē rudzus, paši cep maizi. Tā mīlestība, ieguldītais darbs ir unikāls, bet viņi nevarēs paēdināt visu Latviju. Ar bioloģisko saimniekošanu nav iespējams pabarot visu zemeslodi. Ja nebūs konvencionālo lauksaimnieku, cilvēki mirs badā. Ja kāds apgalvo pretējo, matemātika apliecinās, ka tas nav iespējams. Jā, arī es cenšos izvēlēties bioloģisko saimnieku produkciju – olas, maizi, dārzeņus un augļus, jo, manuprāt, tur ir vairāk tās mīlestības nekā mūsu vecāku dārzu sarūpētajos labumos.

Diemžēl ekonomiski aktīvā iedzīvotāju daļa, kas Latvijā var atļauties pirkt bioloģisko pārtiku Kalnciema tirdziņā, nav liela, tāpēc ir svarīgi, lai bioloģiskajam tomātam par sešiem eiro blakus būtu alternatīva, kas pieejama ikvienam. Latviešiem patīk zeme, patīk ik rudeni redzēt augļus, ko tā dod. Ja Amerikas vidienē jūs kādam pateiktu, ka brīvdienās brauksiet uz saviem laukiem kaut ko sēt vai stādīt, viņi saķers galvu un domās, ka esat miljonārs. Varam būt laimīgi par to, ka mums ir tas mazais zemes pleķītis, kaut daži kvadrātmetri. Mēs par maz novērtējam to gurķu burku, ko ziemā atveram vaļā. Un tieši par to ir Zemes stāsti – parādīt, kā mīlēt Latviju, nevis to šķelt.

Vajag aizbraukt uz Barkavu, Kalsnavu, Pampāļiem

Ja paskatāmies, kas tagad ir Latvijas ekonomikas stūrakmeņi, tā ir mežsaimniecība, tās ir gudras galvas IT sfērā, kas spēj radīt eksportspējīgus produktus, un tad ir mūsu graudi, mūsu lauksaimniecība, ar kuru spējam paši sevi pabarot un arī eksportēt un nopelnīt. Zemes stāstus sāku veidot, jo nesapratu, kāpēc neviens nerunā par spēcīgajiem cilvēkiem laukos. Tagad šis ir viens no Latvijas Televīzijas skatītākajiem raidījumiem, jo cilvēki saskata sevi šajās sētās, kūtīs un tīrumos, rušinoties un kopjot zemi.

Tas, ka laukos nav ko darīt, ir ļoti tālu no patiesības. Tiem kungiem, kas lemj Latvijas politiku, bet nav bijuši tālāk par Jūrmalu vai tik vien kā izdzēruši Prosecco glāzi Pāvilostā, jo vasarā tas ir stilīgi, mans ieteikums būtu aizbraukt tālāk par Balviem, aizbraukt uz Barkavu, Kalsnavu, Pampāļiem u.c., aizbraukt uz tādiem miestiņiem, par kuriem daži teiks, ka tā ir bēdu ieleja. Vajag paskatīties plašāk, sarunāties ar šiem saimniekiem – lielajiem vai mazajiem. Svarīgākais ir redzēt, saprast un novērtēt. Katru reizi, kad iebraucam sētā, ir rokasspiediens un tu saproti, ka viņi ir īsti cilvēki, ka viņi ir šīs zemes saimnieki. Kad pēdējo reizi jūs sajutāt īstu Latvijas saimnieka rokas tvērienu?

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu