Ilze un Agris Aņūni Leišmalē 25 gados kļuvuši par sīpolu karaļiem. «Sākām ar 100 kilogramiem sīksīpolu, tagad stādām 25 tonnas, bet izaudzējam 500 tonnas»
Budbergu, agrāko Paņemūni, no tuvākās lielās Latvijas pilsētas Bauskas šķir nepilni 30 kilometri, bet līdz Biržiem Lietuvā — tikai 15. Ilze un Agris Aņūni atceras, kā saimniekošanas sākumā pagalmā ieripojusi mašīna ar Ausmu Kantāni pie stūres. Imants Ziedonis zemniekus iztaujājis, lai rakstītu grāmatu Leišmalīte.
Teritoriju Mēmeles kreisajā krastā 1921. gadā Latvija no Lietuvas saņēmusi apmaiņā pret Palangu. Agra senčos ir lietuvieši, sarunvalodas prasmes saglabātas. Pirms pandēmijas pēc pārtikas vai tehnikas rezerves daļām vieglāk bijis aizskriet līdz Lietuvai, nevis kratīties uz Bausku pa zemes ceļu, kas pavasara šķīdonī ir pavisam bēdīgā stāvoklī. Taču vasaras otrajā pusē un rudeņos no Aņūnu saimniecības uz kooperatīva Baltijas dārzeņi bāzi Salaspilī cita pēc citas ceļo lauku labumu kravas.
Aņūni audzē melnos rutkus, rāceņus, kabačus, rabarberus, sīpollokus, sakņu selerijas. Arī graudaugus — vasaras kviešus. Bet galvenā specialitāte ir sīpoli, pēc apjoma viņi, iespējams, ir lielākie audzētāji Latvijā.
«500 tonnas, tātad kādas 30 fūres sīpolu,» viņi raksturo vērienu. «Pārsvarā sīpolus piegādājam vietējam tirgum. Eksportējam aptuveni 15%, faktiski visu uz Igauniju. Ir bijuši gadi, kad sīpoli iet arī uz leišiem. Ja pie mums tie ir lētāki nekā leišos, tad izdevīgi pārdot tur. Gada apgrozījums ir ap 200 000 eiro, protams, esam plusos.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.