Slimnīcas uz naža asmens

Covid-19 pandēmijas dēļ lielākajās Latvijas slimnīcās dramatiski samazinājies plānveida pakalpojumu skaits. Stradiņa slimnīcā janvārī to bija pat par 60% mazāk nekā pirms gada. Kā šī pandēmija satricinājusi veselības aprūpes sistēmu, un vai tā ir gatava vēl vienam vilnim?

Jo vairāk slimnīcās Covid-19 pacientu, jo grūtāk pie ārstēšanas tikt citiem pacientiem. Ilzei (vārds ir mainīts) pērn vajadzēja gaidīt piecus mēnešus, līdz viņai izoperēja žultsakmeņus. Pie vainas bija gan attālinātā konsultācijā nepareizi noteikta diagnoze, gan pašas bailes slimnīcā inficēties ar bīstamo koronavīrusu. 

Pērn plānveida pakalpojumu skaits samazinājies par 15%, liecina Nacionālā veselības dienesta dati. Universitāšu slimnīcu statistika par Covid-19 radītajām izmaiņām ir vēl dramatiskāka — stacionāri ārstēto pacientu datos ir tikai un vienīgi kritumi. Par 7% samazinājies pat ārstēto onkoloģijas un kardioloģijas pacientu skaits, un ārsti brīdina par dramatiskām, daudzu dzīvēs pat traģiskām sekām.

Veselības ministrijas ierēdņi nonākuši pie pārliecības, ka ir laiks atjaunot plānveida pakalpojumu skaitu pirmspandēmijas līmenī. Bet Latvijā taču ir sācis izplatīties jaunais, īpaši lipīgais Covid-19 paveids! Vai tiešām trešā pandēmijas viļņa draudu ēnā varam atvērt slimnīcu durvis pilnīgi visiem pacientiem?

Pieci mēneši sāpēs

Kā pandēmija ietekmē iespējas ārstēties, ilustrē Ilzes stāsts. Pērn, naktī no 1. uz 2. septembri, viņa pamodās no sāpēm vēderā. «Tās bija milzīgas, sāpju skalā no viens līdz desmit — 11,» atceras Ilze. Ar aptiekā pieejamajām pretsāpju zālēm tās neizdevās remdēt. Taču Ilze, bīstoties pandēmijas apstākļos lieki tramdīt mediķus, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD) nezvanīja. Mierināja sevi ar domu, ka viņu piemeklējusi kāda gremošanas orgānu liga, ko var mazināt, atsakoties no trekniem ēdieniem un alkohola.