Dokumentālā filma Sociālā dilemma ir pārdomas provocējoša recenzija par pasauli, ko radījuši speciālisti, tai skaitā sociālo tīklu līderi. Iespējams, ka dokumentālajā filmā nav daudz jauna. Tomēr tas, ka paši insaideri ir noraizējušies un aicina uz nopietnām debatēm, ir pietiekams iemesls, lai par to domātu un pārspriestu. Vai mēs tiešām esam gatavi sociālo tīklu un mākslīgā intelekta vadītai pasaulei? Vai mēs tiešām to gribam? Kāda ir tās ietekme, īpaši jauniešu vidū?
Pirms pāris gadiem vadīju meistarklasi aptuveni 50 jauniem studentiem. Nolēmu veikt nelielu eksperimentu, uz divām meistarklases stundām lūdzot atstāt mobilos tālruņus somās. Mums bija ļoti dzīvas diskusijas ar nepārtrauktu mijiedarbību. Beigās pajautāju, kā viņi jūtas. Viņu sajūtas bija tādas, kā gaidīju: šī bija viena no labākajām lekcijām, kāda bijusi, bet bija grūti neskatīties mūsu tālruņu ekrānos.
Pirms Covid krīzes, no 12 līdz 17 gadus veciem jauniešiem 50% lietoja internetu jau divas trīs stundas dienā[1]. 22% jutās nemierīgi, satraukti vai aizkaitināti, kad viņiem bija jāsamazina tīmekļa patēriņš. Sociālo tīklu, citu instrumentu un izklaides, piemēram, datorspēļu un pornogrāfijas ietekme uz mūsu garīgo labklājību, kas noved pie depresijas un atkarības, ir labi zināma un, godīgi sakot, ne tuvu nav pienācīgi risināta. Ņemot vērā manus pienākumus, esmu īpaši ieinteresēts pētīt, kā sociālie tīkli un jaunās tehnoloģijas ietekmē mūsu jaunās paaudzes mācīšanās un attīstības spējas. Dokumentālā filma ir diezgan reālistiska.
Sociālo tīklu un tehnoloģiju risinājumi, ko mēs šodien izmantojam, ne tikai ietekmē mūsu uzmanību, tie arī modificē mūsu uzvedību. Vienkārši sakot, tie stipri maina visu mūsu uzvedību.
Atklāti runājot, sociālo tīklu rīki nav pirmie, kas mēģina manipulēt ar cilvēku uzvedību, tai skaitā jauniešu, lai sasniegtu noteiktus rezultātus. Piemēram, mārketinga eksperti varētu viegli uzskaitīt daudzu pārliecinošu kampaņu gadījumus. Vēsture ir pilna ar harizmātiskiem līderiem. Tomēr pastāv būtiskas atšķirības starp iepriekš izmantotajiem rīkiem un iespējām.
Sociālo tīklu kapacitāte ietekmēt jauniešu mācīšanās un audzināšanas spējas ir būtiski lielāka. Izņemot visredzamāko saikni ar jau minēto garīgo veselību, šo ietekmi var izteikt divos vārdos: “intelektuālā sašaurināšana”.
Ko nozīmē “intelektuālā sašaurināšana”? Minēšu trīs lietas.
a) samazināta paļāvība par spēju un vēlmi domāt: savā veidā postmodernisma relatīvisms un skepticisms jau ir izaicinājuši cilvēku pārliecību par domāšanas spēju. Sociālie tīkli šo “domāšanas krīzi” ir izmantojuši, atvieglojot iespēju ātri atrast atbildes uz jebkādiem jautājumiem. Piemēram, viens pētījums ir pierādījis, ka bērnu skaits, kuri nekad neņem rokās grāmatu, ir gandrīz četrkāršojies: 2005. gadā tas bija 7%, 2014. gadā jau gandrīz 35%.
b) klausīšanās un empātijas spēju trūkums: klausīšanās prasa pacietību, lai uztvertu un interpretētu vēstījumus; empātija prasa rūpīgu citu cilvēku uzmanību. Sociālie tīkli veicina tieši pretēju attieksmi ar nepārtrauktiem virspusējiem meklējumiem (search and scroll down) un aicinājumu uz pašpopularizēšanos. Viens pētījums ASV pierādīja, ka koledžas studentu empātija ir samazinājusies apmēram par 40%.
c) dialogu grūtības: dialogs ir mierīga un cieņpilna saruna par idejām. Labi zināms, cik svarīgs intelektuālajai attīstībai ir dialogs. Ja mēs skatāmies uz sociālo tīklu plūsmām, redzam, ka dominējošā ir pretēja realitāte: daļējas patiesības, kas uzrādītas kā polarizētas dogmas, komentāri bez jebkādas elegances, satura dziļuma trūkums. 40% no 13 gadus veciem pusaudžiem uzrāda mācīšanās un koncentrēšanās grūtības. Dialogs “bez koncentrēšanās” nav iespējams.
Mēs būtiski samazinām jauniešu kapacitāti augt, būt brīviem un attīstīties, ja samazinām viņu paļāvību domāšanai, viņu spēju klausīties un dialoga prasmes. Diemžēl gan sociālie tīkli, gan citi populāri mākslīgā intelekta rīki pašlaik aktīvi šai “domāšanas” kapacitātei kaitē. Filma The Social Dilemma šo ļoti labi attēlo.
Vai mēs to zinājām pirms dokumentālās filmas? Kaut kādā mērā jā, bet mēs neko daudz vēl neesam darījuši, lai to mainītu. Varbūt mēs par to runājam, bet joprojām neredzam, ka tie, kam to vajadzētu darīt, kaut ko proaktīvi un efektīvi virzītu: tie ir tehnoloģiju uzņēmumi, regulatori, izglītības iestādes, vecāki. Pašlaik šī industrija ir, iespējams, vienīgā, kas strādā gandrīz bez jebkādas regulācijas.
Tā kā mēs labi virzāmies visā Eiropā, arī Latvijā, īstenojot ambiciozu digitalizācijas stratēģiju, kas paredz lielu lēcienu digitālo rīku izmantošanā, ir svarīgi, lai viedokļu līderi apsvērtu šo digitalizācijas otru pusi. Digitālie rīki ir lieliski, ja tie paliek tādi, kādi ir, proti, tie vienkārši ir rīki.
Saprotiet mani pareizi – esmu intensīvs sociālo tīklu un citu lielo tehnoloģiju risinājumu lietotājs. Tomēr zinu – ja, no vienas puses, tie ļauj mums sazināties ar tādu efektivitāti, kā mēs nekad neesam iedomājušies, tie arī rada virkni izaicinājumu, kas jāņem vērā.
[1] Raksta statistikas datu avots ir grāmata Izaugt veselam digitālā pasaulē, Apgāds ALI S, 2020
Komentāri (1)
lindab456 18.02.2021. 12.47
Kas notiek, kad algoritmi sāk pieņemt lēmumus, kad mākslīgais intelekts no rīka pārtop par gala atbilžu, rezolūciju devēju, visaptverošu pasaules organizētāju? Kas notiek uz robežas starp bezkaislīgu tehnoloģiju un dzīvību, kas kam kalpo un kādas ir dzīvības izredzes šai nevienlīdzīgā sacensībā?
Vērojot savus pusaudžus, jāatzīst, ka 12-17 gadnieki ir nevien atkarīgi, bet nu jau ir daļa no tīkla – intelektuāli, emocionāli, fiziski.
Galēji aktuāls ir jautājums par digitālo rīku lomu un vietu, īpaši jaunās paaudzes, kas aug kopā ar tehnoloģijām, kontekstā. Šī sociālā fenomena sekas nevaram pat iztēloties.
Minētās “intelektuālās sašaurināšanās” trīs izpausmes – precīzi fiksētas.
Kā vienu no risinājumiem saskatu kultūras izglītību, kas māca tehnokrātu paaudzei zūdošo iedziļināšanos, pacietību, disciplīnu, uzticēšnos reālajai, fiziskajai pasaulei, savām maņām un galvenais – empātiju.
0