Nīderlandē dzīvojošās skaņu mākslinieces Nandas Milbretas grāmata Komunalkas bērns caur koplietošanas dzīvokļa ikdienu ļauj ieskatīties padomju cilvēku psiholoģijā. Bijusī rīdziniece to sāka rakstīt, lai sadziedētu senas traumas
Nandas vecāki līdz viņas deviņu gadu vecumam dzīvoja caurstaigājamā istabā. Vienas durvis veda uz blakus istabu, kur mita trīs meitas. Pa otrām kaimiņu tantiņa varēja nonākt savā istabā. Vienīgā iespēja vecākiem izveidot kādu personīgāku stūrīti bija pa diagonāli pāri visai telpai nolikt skapi.
Komunālā dzīvokļa sešās istabās saspiedās 13 cilvēki no četrām dažādām ģimenēm, tajā skaitā septiņi bērni. Katram iemītniekam, pēc padomju standartiem, pienācās seši kvadrātmetri.
Var jau būt, ka tur patiesībā dzīvoja trīs ģimenes. Jo pēkšņi atklājās, ka vecā sieviete, ar ko Nandas vecāki nekad nesarunājās, ir viņas miesīga vecmāmiņa. Otrs atklājums: Nandas dzimšanas apliecībā ilgu laiku bija pret vecāku gribu ierakstītais vārds «Sandra». Jo kalendārā neesošu vārdu Padomju Savienībā bērnam nedrīkstēja likt. Ar māsu Ullas un Janas vārdiem viss bija kārtībā.
Savulaik greznajā jūgendstila namā Rīgā, Kārļa Marksa (tagad Ģertrūdes) ielā, tikai kvartālu no čekas galvenās mītnes gan patiešām risinājās mūsdienu izpratnē dīvainas lietas. Kopējā virtuvē, kur stāvēja četras plītis, kaimiņi nekomunicēja. Uz vienīgo tualeti katra ģimene nesa savu poda apmali.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.