Foto: Paula Čurkste, LETA.
Skatoties Barikāžu laika 30. gadadienas pasākumus un vērojot cilvēkus pie ugunskuriem gandrīz trešdaļgadsimtu senās fotogrāfijās un televīzijas materiālos, prātā neviļus nāk ne vien atmiņas par Latvijas neatkarībai tik nozīmīgo nedēļu, bet arī pašiem latviešiem. Kādi bija cilvēki toreiz? Kādi esam tagad? Cik daudz esam mainījušies un kas vairumam no mums joprojām ir kopīgs?
Trīs desmitgadēs bijuši neskaitāmi mēģinājumi nodefinēt latviešu un Latvijas identitāti. «Latvija – valsts, kas dzied», «Datos balstīta nācija», «Latvija – vislabāk baudīt nesteidzoties» - šos un vairākus citus saukļus dzirdējis katrs un dažus no tiem arī pavadījuši skandāli par to, cik lielā mērā tie vispār raksturo un izceļ latviešu uz pārējo nāciju fona. Neliegšos, lai arī es augstu vērtēju mūsu Dziesmu un Deju svētkus, tomēr nedomāju, ka tie visprecīzāk raksturotu šodienas latviešu būtību. Kaut vai tādēļ, ka ārpus svētkiem un koncertiem reti sanāk dzirdēt tautiešus dziedam. Ne vairs «ar dziesmu druvā ejam», ne īpaši sadziedamies Līgo svētkos. Un pat paši Dziesmu svētki vidusmēra latvietim kļūst grūti sasniedzami augsto biļešu cenu dēļ.
