Pianisti Agnesi Egliņu mūzikas kritiķi jau desmit gadus apraksta kā enerģijas, emociju un meistarības sprādzienu. Šogad viņa nominēta Lielajai mūzikas balvai
Agnese Egliņa savu ceļu lauzusi pati — bez producentu un aģentu palīdzības. Būdama 13 gadus veca meitenīte no Liepājas, sāka drosmīgu un grūti vientuļu dzīvi Rīgā, lai mācītos slavenajā Dārziņskolā. Dzīvoja kopmītnēs un vingrinājās līdz vēlai naktij. Tagad Egliņa ir viena no spilgtākajām latviešu pianistēm, pēdējo desmit gadu laikā uzstājusies kopā ar spožiem pasaules instrumentālistiem un vokālistiem.
Mūzikas balvai viņa nominēta par izcilu sniegumu gada garumā. Aizvadītais gads Agnesei bijis raibs — uzstājusies Šanhajā kopā ar operdziedātāju Kristīni Opolais, pasniegusi meistarklases nabadzīgiem jauniešiem Āfrikā, sniegusi pandēmijas laika tiešraides koncertu Radio Klasika un ieskaņojusi Tālivalža Ķeniņa klavierkoncertu kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.
Tomēr vislabāk Agnesi raksturo LTV raidījums Kultūrrandiņš, kurā viņa apciemoja dzejnieka Imanta Ziedoņa vasarnīcu Murjāņos. Dziļā sniegā zamša augstpapēžu zābaciņos — klupa un krita, smējās un spiedza, un kaisīja sniegu uz galvas no egļu zariem. Viņa teica — uz randiņu vienmēr jāsapucējas. Arī tad, ja randiņš ir ar mirušu dzejnieku…
Nezinu nevienu slavenu pianistu, kurš pie klavierēm izskatītos aizmidzis. Tomēr par jums saka — īpaši enerģiska. Reiz pat esat nosaukta par Duracell zaķi pie klavierēm.
Nopietni? Nu nē! Parasti manu klavierspēli salīdzina ar kaut kādu sprādzienu un spridzekli — arī tas man krīt uz nerviem! Es mūziku uztveru nopietni un tukši nesprēgāju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.