Teātra mākslinieki pa vienam vai kopā meklē ceļu pie skatītāja un atrod to, lai cik tas būtu sarežģīti mājsēdes ierobežojumos
Tie, kas pa īstam ilgojas pēc teātra, savu atradīs arī šajos laikos. Bez kā tad teātris patiešām nevar iztikt? Tās ir trīs lietas: skatītājs, kurš uztver, aktieris, kurš darbojas, un vēstījums, kas abas puses savieno. Viss pārējais, pat tiešo kontaktu un acumirklību ieskaitot, ir tikai piedevas un papildinājumi. Šis laiks man ir nesis vairākus interesantus piedzīvojumus, un uz tādiem ceru arī turpmāk.
Pastaiga ar sevi
Jānis Kronis jau kopš rudens piedāvā pastaigu Ojāra soļi. Arkādijas parkā noskenējot četrkantaino QR zīmi, telefonā var ielādēt Jāņa balsi un, sekojot tās norādījumiem, iet pa Ojāra Vācieša pēdām. Viņš esot devies pastaigā ik mīļu dienu neatkarīgi no laika apstākļiem. Tomēr labāk izvēlēties skaistu laiku un vislabāko sabiedrību — sevi. Cita kompānija tikai traucēs. Šis ir īstais piedāvājums tiem, kam mājsēdes nervozitāte un dienišķā burzma radījusi alkas pēc vienatnes.
Brīžiem stāsta Jānis Kronis, norādot uz kādu namu, koku, ielu vai pauguru, brīžiem skan Vācieša dzeja, bet diezgan lieliem gabaliem ir klusums, kurā tu pats savieno vēstījuma pavedienu, domā savas Vācieša aizsāktās domas, klausies lapu čaboņā vai sniega gurkstēšanā un jūties kā laika mašīnā. Te gāja Ojārs Vācietis un skatījās pāri Māras ezeram — tā viņš to sauca. Te staigāja Jānis Kronis, salāgodams soļus un vārdus. Te staigāju es, mēģinot raudzīties gan Ojāra Vācieša, gan Jāņa Kroņa acīm.
Dzimušai, augušai Rīgā taipus Daugavas, šī man ir mulsinoši un vilinoši sveša pilsēta. Te varētu būt tiltiņš, uz kura stāvot, Rozes Stiebras multenītē Vācietim no kabatas izbira sivēni, mušas un zirgs. Man arī galvā ir berete. Pleci sagumst, rokas kabatās. Viņa soļi ir mani soļi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.