Taras Vestoveras autobiogrāfija ir stāsts par savas balss atgūšanu pēc fiziski un emocionāli vardarbīgas bērnības
Grāmatas Izglītotā sākuma daļā liekas — katra nedēļa Taras Vestoveras bērnībā ir nākusi ar jaunu garīgu vai fizisku traumu. Kā pieturzīmes tās iezīmē autores pirmos padsmit dzīves gadus un turpina atbalsoties vēl ilgi pēc tam, agrīno iespaidu sāpīgajiem viļņiem regulāri pāršalcot visus viņas ievērojamos profesionālos sasniegumus.
Ģimenes pieredze
Šīs rētas lielākoties ir saistītas ar ģimenes pieredzi. Autore uzaug radikālā mormoņu ģimenē Aidaho štata dziļumos, tēvam, ļoti iespējams, ciešot no neārstētiem bipolārajiem traucējumiem un visaptverošas paranojas. Tas noved pie pastāvīgas gatavošanās pasaules galam un dziļas neuzticības valsts izglītībai un medicīnai.
Tāpēc mājās Tara iemācās gandrīz tikai lasīt un rakstīt, bet visi ievainojumi tiek ārstēti ar mātes sarūpētajām zālītēm un tinktūrām. Un ievainojumu netrūkst, jo tēva metāllūžņu šķirošanas biznesā drošības principi tiek aizstāti ar paļāvību uz Dieva sniegto aizsardzību. «[Pilsētnieki] ticēja Dieva spējai dziedināt; mēs atstājām savas brūces Dieva rokā,» Tara saka, aprakstot, kā jau agrā bērnībā nodarbināta, kāpelējot pa dzelžu krāvumiem un šķirojot metālus, kamēr apkārt lidoja caurules un gāzās lūžņi.
Šokējoši jaunumi
Šo pasaules redzējumu Tara nes sev līdzi arī pēc māju pamešanas, lai beidzot tomēr sāktu mācības. Redzot skolas biedreņu apģērbu, galvā skan iepriekšējos gados tik bieži dzirdētais vārds «padauza», bet lekcijās pārspriestās holokausta un verdzības tēmas nāk kā šokējošs jaunums. Tas pamudina Taru sākt rakties pašas atmiņās, lai izvilktu gaismā līdz tam apslēptās traumas, par spīti to sāpīgumam. Un tad jau nav tālu arī līdz tēva veidotā pasaules modeļa apšaubīšanai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.