Izglītības centrā – bērni

Pirms astoņiem gadiem mēs Cēsu Jaunajā pamatskolā sākām īstenot citādu, no tā laika izglītības modeļa atšķirīgu pieeju mācībām. Toreiz divi desmiti vecāku, kas nebija mierā ar to, kāda izglītība tiek piedāvāta viņu bērniem, rosināja meklēt citus, atšķirīgus un efektīvākus risinājumus.

Domājām, ka tas būs terminēts risinājums – tikai uz laiku, kamēr nobriedīs un notiks izmaiņas visas valsts izglītības sistēmā, taču ir izrādījies, ka bērni aug ātrāk, nekā notiek pārmaiņas, un pa šo laiku ir klāt nākušas savas pirmskolas klases, bet nākamajā gadā plānojam izveidot arī vidusskolu. Pašlaik teju visās pimsskolas grupās un atsevišķās klasēs ir izveidojusies mācīties gribētāju rinda, un visus potenciālos skolēnus savā skolā nemaz nevaram uzņemt. Tas apliecina, ka bērni un viņu vecāki novērtē to, kā mēs strādājam.

Mūsu modelī izglītības mērķis ir bērna attīstības nodrošināšana, viņa vajadzībām atbilstoša apmācība, kam tiek meklēti atbilstoši risinājumi.

Mēs esam privāta mācību iestāde, kas ir reģistrēta kā sociālais uzņēmums. Skola saņem arī valsts un pašvaldību finansējumu, taču tas ir krietni mazāks nekā pašvaldību izglītības iestādēm. Starpību ar nelielu uzviju sedz vecāku maksājums, kas pašlaik ir 135 eiro mēnesī.

Darbā ar bērniem mēs ievērojam vairākus pamatprincipus, kas ļauj īstenot mūsu izglītības modeli.

Pirmkārt, mūsu skolā klasēs ir ne vairāk par divpadsmit bērniem, un šādās pietiekami mazās klasēs ikviens skolēns saņem nepieciešamo individuālo uzmanību. Skolotāji labi zina katra bērna stiprās puses un trūkumus, spējas, raksturu utt., viņiem ir skaidrs, kurās jomās bērnam vēl jāpiestrādā.

Otrkārt, ļoti svarīga ir vide, un tā tiek veidota tā, lai bērniem gribētos skolā uzturēties. Nevar būt gari, nomācoši gaiteņi un auksta betona sienas – mēs veidojām iespējami mājīgu skolu. Piemēram, tās centrā ir virtuve, kur stundu starpbrīžos pulcējas gan skolēni, gan skolotāji. Bieži var vērot, ka skolotāji un ceturtklasnieki kopā cep pankūkas un apspriež kādu aktuālu jautājumu.

Treškārt, ļoti svarīgs ir pedagogu sastāvs. Mēs skolotājiem nodrošinām mazliet lielākas algas un arī nedaudz mazākas slodzes nekā citur. Rezultātā, pieņemot darbā jaunus skolotājus, vienmēr ir konkurss, jo piesakās vairāki pretendenti. Skolā strādā arī pieredzējuši pedagogi, taču kopumā ir izveidojies gados jauns kolektīvs. Varbūt kādam arī reizēm pietrūkst pieredzes, taču šis trūkums ar uzviju tiek kompensēts ar entuziasmu un mūsdienu domāšanu, ko augstu novērtē arī bērni.

Ceturtkārt, mēs apzināti pieņemam darbā dažādu jomu profesionāļus, kam sākumā gan nav pedagoģiskās izglītības, taču ir zināšanas un citāda pieredze. Pēc tam viņi iegūst pedagoga izglītību. Tādā veidā atradām ļoti labu fizikas skolotāju, sporta skolotājs ir bijušais treneris, bet Ventspils augstskolu pabeidzis tulks lieliski māca angļu valodu. Uzskatu, ka tas ir ne tikai veids, kā skolas var atrast nepieciešamos darbiniekus, bet arī ceļš, kā izglītības sistēmā uzreiz ienākt cilvēkiem ar solīdu dzīves pieredzi – līdzīgi kā to īsteno skolotāju izglītības projekts Mācītspēks.

Piektkārt, mācību darbs nav iedomājams bez sadarbības ar skolēnu vecākiem. Mēs viņus regulāri informējam par bērnu sekmēm, veiksmēm un neveiksmēm, nekautrējamies arī uzdot mājasdarbus tētiem un mammām un viņus izglītot. Cenšamies uzzināt un ņemt vērā viņu viedokļus un vajadzības. Skolotāju sanāksmēs izanalizējam ikviena (!!!) bērna veikumu, lai varētu vienoties par kopīgu izpratni par to, kā strādāt ar konkrēto skolēnu.

Bērni skolā ir dažādi, atšķiras viņu spējas, uzcītība, un intereses. Taču kopā ar vecākiem iespējams panākt ikviena progresu un spēju īstenošanu.

Tajos gadījumos, kad vecāki tomēr nevēlas līdzdarboties un rīkojas pēc principa – te jums, skolotāji, mana atvase, es skolai maksāju naudu, tāpēc tieciet paši ar viņu galā –, sadarbība parasti nav ilglaicīga.

Mēs arī uzskatām, ka izglītības kvalitāti skolās nevar vērtēt tikai pēc bērnu un jauniešu sasniegumiem olimpiādēs. Līmenis, kas ļauj startēt olimpiādēs, ja neskaita dažas elitārās skolas, parasti ir kādiem pieciem procentiem bērnu, tāpēc ir svarīgi prast strādāt arī ar pārējiem 95 procentiem, kuru līmenis ir vidējs vai kam iet vēl grūtāk. Darbs mazās klasēs ļauj skolotājiem strādāt ar bērniem, kuru spējas un zināšanas ir atšķirīgas. Tikai viens piemērs – var uzdot vienādu pārbaudes darbu visiem, bet tad jārēķinās, ka kādam tas liksies tik vienkāršs, ka nav pat jāmācās, kamēr cits nodos tukšu lapu, pamazām zaudējot ticību sev un motivāciju censties. Taču var arī uzdot, teiksim, sešus dažādas sarežģītības jautājumus, no kuriem jāatbild tikai uz trim. Daļa skolēnu spēs atbildēt uz trim sarežģītākajiem, kamēr citi izvēlēsies vienkāršākos. Tik augsta novērtējuma kā par atbildēm uz sarežģītiem jautājumiem nebūs, taču pozitīva atzīme būs un mudinās censties sasniegt augstāku līmeni.

Ja domājam par to, kā mainīt un uzlabot izglītību valstī, ir jāsaprot, ka nākotnē kvalitāti noteiks ne jau interaktīvās tāfeles, bet gan pedagogi, viņu zināšanas, pieredze, talants un motivācija strādāt. Daudz ir runāts par algām, bet ne mazāka nozīme ir arī slodzēm. Skaidrs, ka pārguris pedagogs nespēj regulāri sagatavoties un novadīt labas stundas. Neapmierinātība ar algu, slodzi, darba apstākļiem un sava darba kvalitāti bieži beidzas ar aiziešanu no skolas, un rezultātā ir pedagogu trūkums, kas nu jāaizpilda.

Ir svarīgi, lai arī jaunie cilvēki, kas vēlas savu dzīvi saistīt ar skolu, nepazaudē motivāciju. Minēšu vienu piemēru – skolā bieži ierodas praktikanti, arī pašlaik ir divas labas studentes no Rīgas, un mēs vēlamies palīdzēt viņām kļūt par labām mazo klašu skolotājām. Taču augstskola ir uzdevusi sagatavot un novadīt 60 stundas dažādos priekšmetos… Tā ir milzīga slodze, katrai stundai jāgatavojas gandrīz no nulles, un baidos, ka tādā veidā var tikai noslāpēt jebkādu jaunā speciālista interesi par darbu skolā, jo, saskaroties ar pārslodzi, jaunie cilvēki izlems meklēt darbu citur.

Protams, var jau teikt, ka man viegli runāt, jo strādāt ar 12 bērniem ir pavisam kas cits, nekā vadīt stundu 30 skolēniem. Es saprotu, ka izglītības sistēmas lielā problēma ir finansējuma trūkums, taču tad varbūt tomēr ir iespējams vismaz risināt atbalsta personāla jautājumu. Katram skolotājam, kurš māca 30 bērnus, būtu vajadzīgs palīgs, tāpat skolās nepietiek kvalificētu psihologu, logopēdu, sociālo pedagogu. Pilnīgi neaizsniedzama greznība ir, piemēram, ergoterapeiti, uztura speciālisti, kuru palīdzība daļai bērnu arī nenāktu par sliktu.

Mūsu pieredze liecina, ka skolotāja profesija joprojām interesē daudzus, ir cilvēki, kas gatavi pārnākt no citām jomām. To ļoti labi pierāda arī projekta Mācītspēks lielais konkurss – pagājušā gada sākumā uz vienu jaunā skolotāja vietu pretendēja seši dažādu nozaru speciālisti. Tāpēc svarīgi radīt apstākļus, lai nenoslāpētu sākotnējo entuziasmu. Atrisinot šo uzdevumu, iespējams izveidot skolotāju kolektīvus, kam ir pa spēkam veidot jaunu, citādu skolu, kurā mācību process tiek veidots, lai nodrošinātu katra tik atšķirīgā bērna vajadzības.