Rail Baltica kopuzņēmuma RB Rail AS valdes priekšsēdētājs Agnis Driksna
Agnim Driksnam birojā savs kabinets ir vienīgajam, bet tam ir stiklotas sienas, tas ir caurredzams un atvērts. Uz lielā, tukšā galda — balta ķivere. Šie divi simboli visspēcīgāk arī raksturo Rail Baltica projekta filozofiju un šī brīža sasniegtās uzvaras, jo novembra beigās Rīgas Centrālajā stacijā beidzot sākti pirmie būvniecības darbi, kas ilgo plānošanu pārnes galvaspilsētas reālās vizuālās pārmaiņās.
Lifta durvīm atveroties, pie neliela stūra galda sveicina sekretāre, un turpat blakus arī Driksnas kabinets. Tīrs, balts galds, uz tā dators, kuru izraibina neskaitāmas līmlapiņas, bet pie tāfeles mēneša un uzdevumu plāns, kas darbojas kā veiksmīga sa-sniegumu mēraukla. «Visiem skaidrs ir gala mērķis, bet tas būs tālajā 2026. gadā, līdz ar to ir nepieciešamas mazas uzvaras tagad. Kad īstermiņa grafikos paveiktais izpildīts, to var izņemt no dienas kārtības un gūt gandarījumu par kārtējo nākamo soli,» viņš skaidro. Stikla sienas ļauj ne tikai darbiniekiem vieglāk sasniegt valdes priekšsēdētāju, bet arī pašam «just darba dunu, jo ir svarīgi redzēt, ka cilvēkiem deg acis par to, ko viņi dara». Covid-19 laikā gan birojā ir tikai pāris kolēģu, arī vadītājs uz Rīgu cenšas braukt divas dienas nedēļā. «Mēs bijām salīdzinoši gatavi Covid-19 laikam, jo strādājam visā Baltijā — piegādātāji ir no daudzām Eiropas valstīm, un attālinātas sapulces mums nav nekas jauns.»
Kamēr citās jomās dīkstāve cilvēkus atstājusi bez darba, projekts Rail Baltica šobrīd no plānošanas pārgājis projektēšanas posmā, kopš aprīļa pieņemti darbā 44 darbinieki, komandu papildinot līdz 133 cilvēkiem. Grūtākais gan esot saliedēt visus šos cilvēkus, kuri strādā trijās valstīs, un daļa nekad dzīvē nav satikušies. «Mana atbildība ir dot cilvēkiem nepieciešamos resursus gan no tehniskā nodrošinājuma, gan arī no filozofijas, lai viņi spētu izdarīt savu darbu. Viņi nestrādā man, es strādāju viņiem,» Driksna skaidro.
Darbinieku elektroniskajās pastkastītēs ik nedēļu iekrīt ne tikai aktuālā darba informācija, bet arī viņu pašu rakstīti personiski stāsti par sevi. «Tagad zinām, kurš ir galvenais botāniķis, kurš uz palodzes audzē kartupeļus,» viņš smejas un tic — darbs nav tikai strādāšanas vieta, tā ir otra ģimene, tāpēc šis ir vienkāršs veids, kā iepazīt kolēģus, ar kuriem pandēmijas laikā nav iespējams papļāpāt pie pusdienu galda.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.