Realitātē par depozīta sistēmu maksās ražotāji

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Miks Stūrītis, “Depozīta iepakojuma operators” valdes priekšsēdētājs
Print Friendly, PDF & Email

Taromāti ir depozīta sistēmas aisberga redzamā daļa, taču vēl būtiskāka ir aisberga neredzamā daļa – tas, kā sistēma funkcionē un kas par to maksā, lai tā būtu pēc iespējas efektīvāka un varētu sasniegt nospraustos mērķus sakoptas vides veicināšanā. Neatkarīgi no izvēlētā operatora, realitātē depozīta sistēmu uzturēs dzērienu ražotāji, maksājot sistēmas operatoram par katru pārdoto dzēriena iepakojumu.

“Depozīta iepakojuma operators” (DIO) ir ražotāju veidots bezpeļņas uzņēmums, tāpēc ir tikai loģiski, ka tieši DIO ir garants tam, lai produktu cenas veikalu plauktos būtiski nemainītos. Turklāt to, ka depozīta sistēmai ir jādarbojas pēc paplašinātas ražotāju atbildības principiem, nosaka gan ES normatīvie akti, gan Latvijas likumdošana, jo tikai ražotājiem ir motivācija depozīta sistēmu uzbūvēt tā, lai sistēmas izveidošanas un uzturēšanas izmaksas būtu pēc iespējas zemākas un vienlaikus tiktu izpildīti izlietotā iepakojuma savākšanas mērķi.

Lai saprastu, kā darbojas jebkura efektīva depozīta sistēma, jāizprot, kā veidojas sistēmas ieņēmumi, kas nodrošina tās darbību un ilgtspējību. Depozīta sistēmas izmaksas sedz trīs galvenie ieņēmumu veidi – ieņēmumi, ko sistēma gūst par savākto un pārstrādei nodoto  materiālu, depozīta maksa par tiem iepakojumiem, kurus bezatbildīgi patērētāji neatgriež atpakaļ, savukārt pārējos, trūkstošos līdzekļus, kas nepieciešami sistēmas uzturēšanai un kas sastāda lielāko daļu no ieņēmumiem, veido ražotāju maksājumi par dalību depozīta sistēmā.

Nenoliedzami, tieši ražotāju maksājumi jeb dalības maksa depozīta sistēmā nodrošina tās pamatdarbību. Ja sistēma kļūst neefektīva un tās uzturēšanas izmaksas pieaug, tas automātiski nozīmē arī dalības maksas kāpumu, kas savukārt noved līdz paaugstinātām produktu cenām un nav nedz ražotāju, nedz arī patērētāju interesēs. Turklāt depozīta sistēmas operatora efektivitātes rādītājus uzraudzīs valsts institūcijas, lai tiktu sasniegti ES nospraustie iepakojumu savākšanas un pārstrādes mērķi. Ja šie mērķi netiks sasniegti, operatoram būs jāmaksā būtiskas soda naudas, savukārt operatora zaudējumus segs tieši ražotāji, kā depozīta sistēmas uzturētāji. Šo apsvēruma dēļ arī visur citur pasaulē depozīta sistēmas funkcionē pēc tieši šāda modeļa, kur ražotāji ir atbildīgi par to ieviešanu un uzturēšanu. Tas jau saknē izslēdz arī iespējamas “shēmas”, kad ar dzērienu ražošanu nesaistīti uzņēmumi varētu censties nopelnīt uz sistēmas rēķina.

Ja depozīta sistēmu veido kāda ar dzērienu ražošanu nesaistīta puse, rodas jautājums – kāda ir šo pušu interese investēt vairākus desmitus miljonu eiro, ņemot vērā depozīta sistēmas operatora likumdošanā noteikto bezpeļņas principu, kur jebkura iegūtā peļņa jāinvestē atpakaļ sistēmas darbībā un uzturēšanā? Savukārt DIO ir apvienojušies dzērienu ražotāji un importētāji, kuri pārstāv vairāk nekā 80% no visiem Latvijā pārdotajiem dzērieniem depozīta iepakojumā (ja vērtējam Latvijā saražoto, tad vairāk nekā 90%), līdz ar to tieši DIO ir motivēts ieviest praksē pārbaudītu un drošu sistēmu ar iespējami zemākajām izmaksām, lai nodrošinātu, ka cenas veikalu plauktos nepieaugs.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu