Ar radošumu pret bezcerību

Pandēmijas ietekmē ne viens vien šogad ir pārliecinājies, ka sevišķi nozīmīga kļuvusi spēja ātri un radoši pielāgoties situācijai, saskatot iespējas tur, kur citi redz tikai šķēršļus. Varbūt, kamēr gaidām vakcīnu pret Covid-19, ir laiks arī radošuma potei – katra indivīda dzīvē, radošajā komunikācijā, uzņēmumos un valsts pārvaldē?

Kā tad mainījusies radošā industrija un radošā komunikācija pandēmijas ietekmē? Radošās industrijas – tas nozīmē plašu un daudzveidīgu darbības veidu kopumu. Dizainerim, kurš strādā aģentūrā, ir cita situācija nekā dizainerim brīvmāksliniekam, un dizaineriem kopumā ir cita situācija nekā, piemēram, fotogrāfiem vai aktieriem. Tāpēc atbilde uz jautājumu, kas mainījies kopš pandēmijas sākuma, katram būs sava, jo katram ir savi izaicinājumi un iespējas. Vienlaikus visiem ir aktuāls jautājums par spēju pielāgoties, ātri un meistarīgi atrast jaunus veidus, kā strādāt tālāk.

Kā rāda pasaules pieredze, nereti lielām kompānijām ar lielu menedžmentu un administratīvo aparātu ir grūtāk ātri ieviest izmaiņas, kamēr mazāki uzņēmumi spēj ātrāk pārstrukturēties un atrast jaunas funkcijas un pakalpojumus, ko piedāvāt klientiem, reaģējot uz aktuālo situāciju.

Tāpēc šajā laikā ļoti liela loma ir radošumam. Latvijā tas bieži tiek par maz novērtēts, uzskatot to par kaut ko nenopietnu, sapņainu, nelietderīgu. Tomēr tieši radošums palīdz gan risināt problēmas, gan efektīvi strādāt un pelnīt, kā arī meistarīgāk un trāpīgāk veidot komunikāciju ar sabiedrību. Tā ir spēja paskatīties uz zināmu situāciju no negaidīta skatupunkta. Laikā, kad viss ātri mainās, kad paralēli norisinās svarīgi procesi – pandēmija, globālā sasilšana, nevienlīdzības izaicinājumi, un nav absolūti drošas instrukcijas, kā pareizi rīkoties, – radošums ir tas, kas jāintegrē jebkurā uzņēmumā, nozarē, valdības aparātā utt.

Grūti izskaidrot, kāpēc daļa sabiedrības vārdu “radošums” lieto ar nedaudz nievājošu pieskaņu. Visticamāk, daudzus mulsina tas, ka radošais process nav lineārs, to nevar ielikt konkrētā režģī vai reglamentētā procesā. Cilvēkiem ir bail no tā, ko nevar optimizēt un ko ir grūti prognozēt. Taču tieši šī neprognozējamība ir radošuma pluss – mēs nevaram paredzēt, kas radīsies dažādi domājošu un dažādām pieredzēm bagātu cilvēku sadarbībā, un tieši šeit slēpjas cerība uz svaigu, neparastu skatījumu.

Nemitīgi funkcionējot pēc nemainīga modeļa, mēs kaitējam paši sev, jo radām tādu sabiedrību un personības, kas apspiež savu patieso radošo potenciālu, lai tikai iekļautos sabiedrības pieņemtajās normās.

Runājot par radošo komunikāciju, mūžīgi mainīgais lielums ir cilvēku uzvedība un paradumi, kas viļņojas līdzi situācijai, piemēram, pandēmijas laikā neejot izklaidēties vai atsakoties no ceļošanas. Taču tas, kas nemainās, ir cilvēka daba. Mums patīk klausīties mūziku, kaut arī tā skan citādi nekā mūsu vecāku jaunībā. Mums patīk sekot jaunumiem, kaut arī dodam priekšroku citiem ziņu kanāliem nekā pirms dažiem gadiem. Komunicējot ar sabiedrību, ir jāņem vērā, kā cilvēki jūtas, kā mainījušies viņu paradumi, vienlaikus apzinoties, ka visos laikos cilvēkus interesē aizraujošs, interesants, kulturāli bagāts un emocionāls vēstījums.

Jau pēc pandēmijas pirmā viļņa piedzīvojām uzņēmumu un valsts iestāžu izmisīgo un visai nesekmīgo cīņu, lai atrastu veidu, kā runāt, ko teikt, kā komunicēt laikā, kas visai sabiedrībai ir satraucošs un pilns nezināmā. Rezultātā mums ir pilns internets un mediji ar pilnīgi vienādiem saldsērīgiem klipiem par to, cik svarīgi ir būt kopā un atbalstīt vienam otru. Ja visi saka vienu un to pašu, tas zaudē jēgu. Tāpēc ir svarīgi atrast unikālu ziņu un veidu, kā to pasniegt, lai uzrunātu auditoriju konkrētāk, mērķtiecīgāk, ne virspusēji. Arī grūtos laikos reklāma un informācija var izkāpt ārpus sociālās depresijas, bet tam atkal ir vajadzīgs radošums.

Radošuma nozīmi ik dienas redzam arī zīmolu kultūrā: arvien svarīgāks sabiedrībai kļūst ne tikai valdības viedoklis un iesaiste reālu problēmu risināšanā, bet arī zīmolu reakcija uz apkārt notiekošo, līdzdalība, līdzatbildība, zīmola mērķis un vērtības. Ar izcila produkta ražošanu vairs nepietiek. Sevišķi svarīgi tas ir jaunajai paaudzei – viņi ir par zīmola ētiku, atbildīgu ražošanu un patērēšanu, dažādību, iekļaušanu, toleranci, un uzņēmumi tiek spiesti mainīties. Tā ir jaunā ēra, par kuru runās arī šī gada Art Directors Club of Europe (ADCE) un biedru organizētais Eiropas radošuma festivāls ADC*E Festival’20, kurā Latviju pārstāvēs Riga TechGirls vadītāja Anna Andersone.

Šā gada ADCE festivāla galvenais kurators ir Stīvs Vranakis – starptautiski pazīstams nozares speciālists, Grieķijas valdības radošais direktors. Šķiet, būs grūti atrast kādu viņa amata brāli ne tikai Eiropā, bet pat visas pasaules mērogā. Grieķu tālredzīgais gājiens, ieviešot šādu amata pozīciju, atgādina mums par radošuma nozīmi arī valsts komunikācijā ar iedzīvotājiem. Šajā laikā mēs ļoti skaidri redzam, cik svarīgi ir komunicēt ziņas pareizi, efektīvi un uzmundrinoši.

Instrukcijas, kā rīkoties sarežģītās situācijās, ir svarīgas, taču nepietiek tikai uzlīmēt informatīvas uzlīmes un pateikt “mazgājiet rokas” – tas ir ļoti tālu no patiesā valsts potenciāla radošai komunikācijai ar sabiedrību.

Tas ir stāsts par motivāciju grūtos laikos, par visas nācijas spēku un apņēmību ceļošu vēstījumu, apliecinājumu, ka mēs visi kopā emocionāli un morāli varam ar to tikt galā. Taču tieši valsts sektorā šis radošums ir vāji attīstīts, jo aparāts ir smagnējs un birokrātisks, tāpēc ir ļoti grūti ātri reaģēt, pietiekami motivēt sabiedrību un atrast īstos sadarbības partnerus.

Latvijas dalība ADCE festivālā ir abpusējs ieguvums. Mums tā ir iespēja aktualizēt Latvijai svarīgas tēmas, ADCE – gūt atšķirīgu skatījumu uz lietām, ko nodrošina biedru valstu dažādā pieredze. Tas, ko mēs darām, daudzās jomās ir lielisks paraugs citiem. Šī ir unikāla iespēja dzirdēt, kas šajā sarežģītajā laikā par radošumu sakāms citiem, paust savu viedokli, veidot diskusiju un celt radošuma nozīmi, lai atgādinātu gan katram indivīdam, gan uzņēmumam un valstij kopumā – ir svarīgi domāt par apkārt notiekošo līdzatbildīgi un apzināties, ka ikviens no mums to ietekmē ar savu domāšanu, rīcību un vērtībām.