Madara Blumberga, pacientu konsultante • IR.lv

Madara Blumberga, pacientu konsultante

«Tās ir neizstāstāmas izjūtas, kas rodas, kad izdodas sasmaidīties ar pusaudzi, kurš ārstējas. Kad bērns, kuram injicēju, «iedod man pieci». Kad varu aprunāties ar vecākiem par viņu izjūtām,» medicīnas māsa Madara Blumberga stāsta, kāpēc viņai patīk strādāt Bērnu slimnīcā. No novembra tās konsultatīvajā poliklīnikā viņa konsultēs arī pacientus. Foto no personīgā arhīva
Gunita Nagle

Nāciet iekšā — aiz maskas silti uzsmaidot, Madara 30. oktobrī, savā pirmajā pieņemšanas dienā, teica četrgadīgam puikam un viņa mammai. Tieši šis mazais hematoloģijas pacients jau pirms vairākiem mēnešiem licis Bērnu slimnīcas hematoonkoloģijas nodaļas mediķu komandai domāt, kā palīdzēt bērniem, kuriem ārstēties slimnīcā nav nepieciešams, bet regulāra mediķu palīdzība gan ir vajadzīga. Latvijā ir apmēram 50—60 bērnu, kuriem ir hematoloģiskas slimības. Un, lūk, izdomāja — viņus visus konsultēs medicīnas māsa Madara! 

«Kopā ar ārstiem esam izlēmuši, ka koncentrēšos darbam ar to pacientu ģimenēm, kuriem jāiemācās pašinjekcija,» stāsta Madara un paskaidro, ka bērniem, kuriem ir ģenētiski iedzimtas asinsreces problēmas, vai nu regulāri, vai traumu gadījumā nepieciešams injicēt vielas, kas veicina asinsrecēšanu. Taču katru reizi traukties pie mediķiem ir apgrūtinoši. Ja injicēšanu iemācās vispirms bērnu vecāki, pēcāk paši bērni, viņi, pēc Madaras vārdiem, iegūst brīvību no mediķiem. Īpaši svarīga tā esot pusaudžu gados, kad gribas daudz laika pavadīt ar draugiem, palikt pie kāda pārnakšņot, doties vairāku dienu ceļojumos.

Izpētot citu valstu praksi hematoloģijas pacientu aprūpē, Madara secinājusi, ka saprast injekcijas nozīmi bērniem māca, kad viņi sasnieguši 3—5 gadu vecumu. Pašinjekciju daudzviet sāk mācīt tad, kad bērni sāk skolas gaitas. Latvijā vēl nav vadlīniju. Tāpēc Madara apņēmusies mazo bērnu vecākiem iemācīt, kā injicēt zāles, bet skolas vecuma bērniem pašiem ļaut izšķirties, vai viņi ir gatavi paši sev injicēt zāles. Pašlaik esot divi  tādi drosmīgi cilvēki, vienam ir 10, otram — 16 gadu. Par to, ka viss izdosies, Madara ir droša. Deviņus gadus strādājot Bērnu slimnīcā, viņa sapratusi, ka mazie pacienti ar hroniskām slimībām ir ļoti motivēti ārstēties. «Bērni un vecāki ir neiedomājami spēcīgi. Viņu spēja pielāgoties un dzīvot dzīvi, neraugoties uz grūtībām, ir apbrīnojama,» stāsta Madara. «Par saviem medikamentiem viņi jau daudz zina, tā ka jāiemācās būs tikai tas «čiks».» 

Madara skaidro, ka hroniskos pacientus medicīnas māsas patstāvīgi konsultē daudzās pasaules valstīs. Piemēram, Skandināvijā ģimenes ārstu praksēs par hronisko pacientu regulāru apsekošanu atbild tieši māsas. Kad izsaku minējumu, ka Latvijā to bremzē medicīnas māsu profesijas zemais prestižs, Madara pastāsta, ka bieži tikko iepazīti cilvēki, uzzinājuši par viņas profesiju, pavaicā, vai tiešām viņa nevēlas kļūt par ārsti. Bet Madara medicīnas studijās apzināti izvēlējās aprūpi, viņai ir maģistra grāds māszinībās. «Turpretī ārzemēs, uzzinot, ka esmu māsa hematoonkoloģijas nodaļā, izsaucas, cik brīnišķīgu darbu es daru,» saka Madara un atzīstas, ka viņai ļoti patīk darbs slimnīcā, kur viņa ir kopā ar pacientiem gan ļoti sarežģītos, gan priecīgos dzīves brīžos.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu