Vai latviešu valoda saliedē?

Cik labi Latvijā dzīvojošie ārzemnieki prot latviešu valodu? Aizvien biežāk dzirdu komentārus par to, ka taksometru šoferi vai ēdiena piegādātāji nerunā latviski vai nesaprot, ko viņiem jautā. Pavisam nesen sabiedriskajā televīzijā bija raidījums par ārzemju studentiem un to latviešu valodas prasmēm, kas nav pietiekamas, lai viņi varētu atrast darbu. Taču ar problēmām saskaras ne tikai ārzemnieki, bet arī latvieši, kas atgriezušies atpakaļ uz dzīvi Latvijā. Itin bieži viņu bērniem valodas prasmes nav pietiekamas, lai brīvi iekļautos Latvijas izglītības sistēmā.

Pašlaik Latvijā ir vairāki normatīvie akti, kas nosaka likumiski pieprasīto latviešu valodas prasmju līmeni, piemēram, Valsts valodas likums un no tā izrietošie Ministru kabineta noteikumi, Imigrācijas likums un likums “Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā”.

Piemēram, Ministru kabineta noteikumi “Par valsts valodas zināšanu apjomu, valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi” nosaka, ka persona ir tiesīga pretendēt uz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanu vai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu, ja ir apguvusi valsts valodu vismaz pamata līmeņa 2.pakāpē (A2).

Kas tad jāzina cilvēkam, kurš vēlas saņemt pastāvīgo uzturēšanās atļauju?

Jau piesauktie MK noteiktumi nosaka, ka persona, kas apguvusi valodu A2 līmenī, “spēj vienkāršos teikumos sazināties par ikdienas un viņai zināmām profesionālām tēmām, lasa un saprot vienkāršus tekstus par sadzīvi un darbu, prot aizpildīt tipveida dokumentus (piemēram, veidlapas, rēķinus, kvītis), prot uzrakstīt personiska satura īsus tekstus, uztver un saprot dabiskā tempā skaidri runātus neliela apjoma ar personas darbu un sadzīvi saistītus tekstus”.

No šī apraksta ir skaidrs, ka, uzsākot pastāvīgu dzīvi Latvijā, personai vajadzētu būt iespējai apgūt valodu tādā līmenī, lai tā spētu sazināties latviski, piemēram, iepērkoties vai, ja tas ir pakalpojuma nodrošinātājs, tad tam vajadzētu saprast tipiskākās frāzes, ar kurām tas sastopas darbā. Taksometra šoferim vajadzētu saprast to, uz kurieni klients vēlas braukt, un spēt sarunāties par norēķiniem, ja tādi tiek veikti taksometrā uz vietas. Ēdiena piegādātājam vai pārdevējam būtu jāspēj saprast pasūtījums un jāspēj atbildēt uz biežāk uzdotiem jautājumiem saistībā ar ēdiena pasūtīšanu.

Pieņemot, ka visiem pastāvīgi dzīvojošiem ārzemniekiem latviešu valodas prasmes tiešām ir A2 līmenī, rodas jautājums, kā valsts sekmē tālāku valodas apguvi? Šie cilvēki ir apmetušies uz dzīvi Latvijā, ir sākuši darba gaitas, bet kādas ir viņu iespējas un motivācija apgūt valodu nākamajā līmenī? Kādas ir viņu iespējas pilnībā iekļauties mūsu sabiedrībā? Kā Latvijas valsts un sabiedrība nāk viņiem pretī un ko piedāvā?

Piemēram, apmeklējot biedrības Patvērums Drošā māja uzturētu mājaslapu integration.lv (tā izveidota Kultūras ministrijas līguma ietvaros un ir finansēta no Patvēruma un migrācijas fonda līdzekļiem), tajā ir atrodama informācija par iespējām apgūt latviešu valodu gan patvēruma meklētājiem, gan ikvienam interesentam, kā arī informācija par integrācijas kursiem. Taču bezmaksas latviešu valodas un integrācijas kursi pārsvarā tiek piedāvāti tam pašam A2 līmenim.

Arī citas valsts un pašvaldības institūcijas piedāvā latviešu valodas apmācības iespējas. Tomēr arī šajos gadījumos tiek piedāvāts vai nu iesācēju līmenis vai arī kursi ir strukturēti tā, ka pieejami tikai bezdarbniekiem.

Kopumā var secināt – lai apgūtu latviešu valodu augstākā līmenī par pamata zināšanu līmeni, cilvēkam ir vai nu jābūt bezdarbniekam, vai jābūt ļoti motivētam un jāiegulda ne tikai savs laiks, bet arī savi personīgie līdzekļi.

Ja zinām, ka, lai pilnvērtīgi iekļautos Latvijas sabiedrībā, ir nepieciešamas labas latviešu valodas prasmes, kāpēc mēs valstiskā līmenī to neveicinām? Vai tas nav mūsu pašu interesēs – cilvēkiem, kas sāk dzīvot un strādāt Latvijā, palīdzēt apgūt latviešu valodu tādā līmenī, lai viņi varētu brīvi saprast un sarunāties ar vietējiem iedzīvotājiem? Lai viņi nebūtu nolemti sociālajai atstumtībai, varētu iekļauties dažādās sabiedriskajās aktivitātēs, apmeklēt kultūras pasākumus, dot savu pienesumu sabiedrības un tautsaimniecības attīstībā?

Mūsu valsti pēdējos 30 gadus ir vadījusi vīzija par uz valsts valodas zināšanām un plašu pielietojumu balstītu integrētu sabiedrību. Taču vienlaikus vīzijas realizāciju valsts un sabiedrība ir atstājusi katra paša ziņā, sagaidot augstu pašmotivāciju. Tie, kuri ļoti vēlēsies apgūt latviešu valodu, to, protams, izdarīs. Taču šāda attieksme vīziju panākumos nepārvērš.

Manuprāt, ir pienācis laiks no sapņiem un plāniem pāriet uz aktīvu rīcību. Daudzi priekšdarbi jau ir veikti un ir nepieciešams pavisam maz, lai plāniem sekotu arī rīcība.

Ja apzināmies, ka vēlamies Latvijā saliedētu sabiedrību, kur visi tās locekļi spēj saprasties latviešu valodā, tad ir jāsāk ar labi izveidotu valodas apguves sistēmu, turklāt tā pamatā ir jāīsteno par valsts budžeta līdzekļiem, ērtā un cilvēkiem pieejamā veidā. Jānodrošina bezmaksas kursi līdz pat pašam augstākajam – C2 līmenim, vienuviet jāapkopo informācija par visām valodas apguves iespējām vai tas ir Nodarbinātības valsts aģentūras, pašvaldību, Kultūras ministrijas vai nevaldības organizāciju piedāvājums un jāpielāgo mācību kursu laiki studējošiem un strādājošiem cilvēkiem.

Ir pienācis laiks mērķtiecīgai sadarbībai valsts institūciju starpā. Jānosaka viena atbildīgā iestāde par valodas apmācību nodrošināšanu un jāīsteno vienota un ilgtspējīga politika latviešu valodas apmācībā, lai mēs nepamostos kādā rītā ar secinājumu, ka mēs vairs nesaprotamies vienā valodā.