Desmit gadus Brīvdabas muzejs ir nīkuļojis, un tagad kultūras ministrs vadītāja amatam virza Zandu Ķergalvi, kura līdz šim bijusi atbildīga par Rīgas kultūras dzīvi. Viņa ir apņēmības pilna muzeju atdzīvināt
Sasprindzināta gaisotne valda visu intervijas laiku, kamēr ieslēgts diktofons. Nelīdz tas, ka saruna notiek Zandai Ķergalvei ierastā vidē, kultūras apvienības Rīga birojā Vecpilsētas centrā. Atslābināties nepalīdz nedz karstā kafija, nedz mani pūliņi iztaujāt Ķergalvi draudzīgā intonācijā. Pat jautājumus, kurus uzdodu tikai tādēļ, lai labāk saprastu nianses muzeja darbības organizēšanā, viņa uztver kā apsūdzošus. Tikai tad, kad diktofons izslēgts, Zanda Ķergalve atslābst un ar patiesu aizrautību sāk stāstīt par pašas pakļautībā esošajiem trim Rīgas muzejiem un mierīgi izsaka savu viedokli par kultūrpolitikas aktualitātēm, piemēram, Saeimā gatavotajiem Muzeju likuma grozījumiem.
Tā rāmi aprunājoties, saprotu, ka saspīlētību radījusi LTV raidījuma Kultūršoks izraisītā reakcija sabiedrībā. Tajā stāstīja, ka Brīvdabas muzeja direktora amata konkursa līdere bijusi Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece Una Sedleniece, kura savu kandidatūru it kā atsaukusi Kultūras ministrijas atbalsta trūkuma dēļ. Patiesībā ministrs Nauris Puntulis bija izšķīries Sedlenieci virzīt muzeja direktores amatā, bet tad viņa atsauca savu kandidatūru, Ir pastāsta Puntuļa padomniece Inga Vasiļjeva. Tad nu ministrs 17. septembrī paziņoja, ka virza amatam cilvēku ar otro lielāko konkursā iegūto punktu skaitu — Zandu Ķergalvi.
«Bet otrais varēja palikt jebkurš cits no 16 kandidātiem, kas bija pieteikušies konkursā uz muzeja direktora amatu,» saka Ķergalve, liekot saprast, ka par netaisnu uzskata apsūdzošo toni raidījumā. «Konkurss bija atklāts, trijās kārtās. Esmu šiem gaņģiem izgājusi cauri, un tāds ir rezultāts. Kā viss pārējais ir veidojies, nevaru komentēt,» viņa saka un paskaidro, ka līdz 17. septembrim ar ministru bija tikusies vienu reizi, kad pēc viņa ielūguma ieradās ministrijā, lai skaidrotu savu skatījumu par Brīvdabas muzeja attīstību.
Ja reiz Brīvdabas muzeju vadīs Ķergalve, tad arī mums ir svarīgi noskaidrot, kāds ir viņas plāns, lai izrautu šo kultūras iestādi no sastinguma. Jo 2009. gadā muzeja direktores amatā ieceltā Ilze Millersone savu darbu darīja slikti vai nedarīja nemaz. Diemžēl juridisku kolīziju dēļ Kultūras ministrija uzteica viņai direktores vietu tikai šāgada aprīļa beigās. Desmit gadus ilgā dzīve bez īsta vadītāja noveda pie tā, ka 2018. gadā Brīvdabas muzejs gandrīz zaudēja akreditāciju: tajā nebija stratēģiskās attīstības plāna, krājuma eksponātu uzskaitē valdīja bardaks, bet ikdienas dzīvē — vienmuļība.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.