Ir sācies jauns mācību gads, taču tepat klātesošs ir arī Covid-19. Tas nozīmē, ka jebkurā mirklī mācību process var atkal kļūt pilnībā attālināts, liekot mums atkal lielā mērā paļauties uz tehnoloģijām. Izskan dažādi viedokļi par to, kādus riskus rada tehnoloģiju izmantošana, vai gluži pretēji, kādas iespējas tās rada. Jebkurā gadījumā, lai tehnoloģijas izmantotu, mums ir jāmāk tās izmantot. Tātad jāiemācās, ko šoruden arī dara studenti jaunveidotā maģistra studiju programmā “Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai” Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē.

Izglītības vidē, runājot par tehnoloģiju bagātinātu mācīšanos, pieņemts, ka tehnoloģijas kaut ko bagātina. Diemžēl nereti priekšplānā tiek izvirzītas tehnoloģijas, aizmirstot par mācīšanos, kas kaut kādā veidā tiek uzlabota. Tehnoloģiju bagātināts mācību process ir jāanalizē vairākās dimensijā. Katrai no tām jāpiemēro sava pētniecības metodoloģija un sasniegtie rezultāti jāanalizē ne tikai no statiski stabilas pozīcijas, vērtējot zināšanas no mums pašlaik zināmas perspektīvas, bet no nākotnes perspektīvas. Tehnoloģijas ir kļuvušas par mūsu ikdienas sabiedrotajiem un tās attīstās – tas ir apsvērums, kas jāņem vērā.

Analizējot tehnoloģiju bagātinātu mācīšanos, ir svarīgi atcerēties, ka to var analizēt no zināšanu pieauguma perspektīvas, no zināšanu ieguves perspektīvas, no zināšanu uzkrāšanas perspektīvas un zināšanu pieejamības perspektīvas.

Turklāt nevar vienmēr kā galveno mērķi izvirzīt tikai vienu no zināšanu aspektiem, piemēram,  analizējot, ko tieši tehnoloģiju bagātināts mācību process ir uzlabojis. Gluži iespējams, ka tehnoloģiju bagātinātam procesam galvenais sasniegtais rezultāts nav zināšanu pieaugums, bet gan mainīts veids, kā zināšanas tiek iegūtas, uzkrātas un izmantotas, lai saprastu, kā tehnoloģiju pasaule darbojas, un lai radītu augsni jauniem sasniegumiem.

Zināšanu pieaugumu parasti mēra kvantitatīvi vairākās dimensijās, tādās kā paplašināšanās, uzlabošanās, ātrāka to apguve, dziļāka izpratne par kādiem konceptiem, vai citi zināšanas raksturojoši rādītāji. No zināšanu iegūšanas perspektīvas tehnoloģijas ļauj piekļūt zināšanām dažādos veidos, dažādās vidēs un indivīdiem pašiem regulēt zināšanu ieguves procesu. Tās ir zināšanas un idejas, kas ir akceptējamas gan no a) zinātniski pierādāmas perspektīvas (zeme tomēr ir apaļa), gan no b) sabiedrības vispārējā labuma perspektīvas (atomenerģija var būt arī ar iznīcinošu virzību, kaut tā ir zinātniski atklāta un izmantota), gan arī no c) indivīda tiesību un brīvību perspektīvas (indivīdam ir tiesības ticēt jebkam, ja tas neapdraud sabiedrības kopējo drošību).

Svarīgi ir atcerēties, ka atvērtajā informatīvajā telpā ir atrodamas arī zināšanas, kuras ir nopietni izvērtējamas un pārbaudāmas no visām iepriekš minētajām perspektīvām. Tas ir pedagoģiskā darba uzdevums – iemācīt meklēt informāciju, vērtēt informāciju un akceptēt informāciju, kā vērtīgu un izmantojamu, vai kā informāciju, kas paplašina redzesloku, bet kurai indivīds nepiekrīt.

Tātad digitālajā vidē brīvi pieejamajām zināšanām ir arī jāpievieno klāt patiesuma jēga un iegūtās vērtības jēga.

Tehnoloģiju piedāvājums ir analizējams arī no zināšanu uzkrāšanas perspektīvas, jo digitālie risinājumi ļauj visu digitalizēt un uzkrāt dažādos veidos, sākot ar vienkāršiem materiālu digitalizēšanas risinājumiem līdz virtuāliem muzejiem, kuros var piekļūt ekspozīcijām, kuras ikdienā nav pieejamas, piekļūt vietām, kas vairs neeksistē, vai vietām, kur tūrismu plūsmas netiek ielaistas, lai saglabātu kultūrvēsturiskās vērtības. Kā saglabāt digitālo kultūru, kā digitalizēt vēsturi, kā uzturēt un pasargāt šīs digitālās krātuves? Arī šeit ir daudz jautājumu par digitālo risinājumu savstarpējo savietojamību, pieejamību materiāliem, tātad uzkrāto zināšanu pieejamības perspektīva. Šeit analizējams būtu ne tikai dažādu tehnoloģiju savstarpējas savietojamības aspekts, bet arī zināšanu atvērtības princips, tātad pieejamība zināšanām.