Ainara Mielava albums 220 volti — pēc kritiena pacelties lidojumam
Kopš dziesmu rakstnieka Ainara Mielava iepriekšējā oriģināldziesmu albuma Atsaukties paskrējuši pieci trauksmaini gadi. Pēdējie trīs mūziķa dzīvē bijuši smagi un sarežģīti — šķiršanās no tuva drauga, cīņa ar depresiju, radošā krīze un vēlāk atdzimšana jaunā kvalitātē, ar pavisam citas paaudzes muzikālajiem domubiedriem, lai savā 60 gadu jubilejā par to visu pavēstītu emocionāli nospriegotā studijas albumā 220 volti.
«Kur lai ņem tos, kas paliek uz mūžu?» skan eksistenciāls jautājums Mielava soloplates vadošajā singlā Salto. «Arī, tu, Brut, kam nevajag teikt,» turpina Ainars, liekot klausītājam nojaust, ka dzīvē apmests pamatīgs kūlenis un viņš uzrunā nevienu citu kā savu ilggadējo draugu un gandrīz visu grupas Jauns mēness un solodziesmu līdzautoru ģitāristu Gintu Solu. Viņš 2017. gada pavasarī izvēlējās izstāties no abu radošā tandēma. «Kāds es biju, tāds esmu un būšu, ja kas sanāk, tad negribas beigt,» četrrindi nobeidz Mielavs, liekot saprast, ka, neraugoties uz šo sāpīgo šķiršanos, bez mūzikas viņš savu dzīvi iedomāties nespēj.
Cits būtisks jautājums, kas tiešā veidā skaņuplatē neizskan, bet uz kuru gan Mielava mūzikas cienītāji, gan, visticamāk, arī pats Ainars vēlētos saņemt atbildi, ir šāds — vai Mielavs bez Solas var turpināties?
Un atbilde ir — var! Lai arī notis un pareizi akordu salikumi nav Ainara stiprā puse, viņam piemīt iedzimta melodijas izjūta, kas gadu no gada pilnveidota ar saturīgiem dziesmu vārdiem, un tā jau ir puse no uzvaras. Albuma dziesmu aranžējuma daļa šoreiz uzticēta jaunajiem, pirms pāris gadiem Mielavs koncertos sadarbojās ar jauno džezmeņu paaudzi — Matīsu Čudaru, Jāni Ruņģi, taču vēlāk kā galvenais radošais partneris izvirzījās pianists Rūdolfs Macats, Ainara laikabiedra, grupas Odis mūziķa Raimonda Macata dēls. Ierastās akustiskās ģitāras un bandžo vietā būtisku lomu skaņas ainavā ieņēmuši tieši taustiņinstrumenti. Izteiksmīga, ar niansētu džezisku piesitienu ir arī jaunā bundzinieka Rinalda Maksimova spēle, kā arī ģitārista Kaspara Vizuļa pienesums, liekot Mielava dziesmām iemaldīties pat 90. gadu sākuma postroka (Bark Psychosis, Talk Talk) labirintos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.