Baltijas ekonomika: Latvijai jāsasparojas, lai neatpaliktu no Igaunijas un Lietuvas

Ilustratīvs attēls: railbaltica.info
Pēteris Strautiņš
Print Friendly, PDF & Email

Latvijas iedzīvotāji var būt lepni par to, kā viņi ir pārvarējuši 2020.gada sagādātos izaicinājumus. Dzīvi visā pasaulē ar kājām gaisā apgrieza koronavīrusa pandēmija. Mūsu valsts ekonomika turpināja izjust kaites, kas bija labi redzamas jau pērn – pirmkārt, krīze tranzītbiznesā. Tomēr kritums mūsu ekonomikā ir bijis mazāks nekā vidēji Eiropā, dažu rūpniecības nozaru sniegumu šajā situācijā var saukt par patiesi apbrīnojamu. Ar to varam lepoties.

Taču vienlaikus jāatzīst, ka pārējās Baltijas valstis nesenā pagātnē ir attīstījušās straujāk. Ir risks, ka Latvija turpinās atpalikt arī turpmāk, bet to ir iespējams novērst. Cerības, pirmkārt, sniedz notiekošās pārmaiņas reģionos. Var un vajag mācīties no kaimiņvalstu labajiem piemēriem nacionālās un vietējo valdību sadarbībā investīciju piesaistē, infrastruktūras attīstībā. Taču arī mūsu valstī ir labi piemēri un pamācoši kontrasti. Arvien atšķirīgāka kļūst to pilsētu un novadu nākotne, kuru vietējā pārvalde spēj vai nespēj veidot vietējo uzņēmējdarbības vidi.

Labklājība rodas konkrētās vietās – rūpnīcās, lauku saimniecībās, pilsētās un novados, nevis statistikas jēdzienā, ko sauc par Latvijas ekonomiku.

Tas nenozīmē, ka nekas nav jāmaina ekonomiskajā politikā valstī kopumā. Ir jāmaina, un tas jau tiek darīts, piemēram, šobrīd politiskajā dienaskārtībā tiek virzīta nodokļu reforma, kas kopumā ir solis pareizajā virzienā. Taču nevajag sagaidīt, ka tā nozīmīgi ietekmēs izaugsmes tempu tuvākajā nākotnē. Daudz lielāka ietekme var būt gudriem lēmumiem par krīzes pārvarēšanai paredzētajām investīcijām – ES Atveseļošanās un noturības plānu un Latvijas valsts finansējumu, kā arī nākamā ES finanšu perioda naudu.

Ekonomiskās situācijas un prognožu pārskats

Latvijas un pasaules ekonomikā 2020.gads ir ļoti neparasts, grūts, taču interesants laiks. Ir cilvēki, kuriem pandēmija ir pilnīgi izjaukusi dzīves un darba ritmu. Tās dēļ šogad ienākumi un nodarbinātība Latvijā būs mazāki, nekā varēja būt. Taču šī globālā drāma arī mūsu valstij ir bijusi iespēja parādīt, ka tā kaut ko spēj panākt, rīkoties efektīvi un izlēmīgi. Septembra sākumā Latvijā bija viszemākā koronavīrusa izplatība Eiropā.

Nevar uzskatīt, ka krīze būtu pārvarēta, pandēmijas ietekme būs jūtama vēl ilgu laiku. Taču tālākā nākotnē šis lielais satricinājums var nākt par labu Latvijas ekonomikai vairākos veidos:
– tas veicinās ekonomikas strukturālās pārmaiņas;
– tas palielinās sabiedriskā sektora investīcijām pieejamās naudas daudzumu;
– tūlītēju pozitīvu efektu radīs budžeta kontroles pasākumu atvieglošana 2020. – 2021. gadā. Papildu deficīts palielinās valsts parādu, taču palīdzēs iziet no privātā sektora kreditēšanas lejupejošā cikla, kas ir turpinājies kopš 2009. gada. Latvijas ekonomikas nākotne lielā mērā ir atkarīga no notikumiem mājokļu tirgū.

IKP dinamika šogad būs daudz sliktāka nekā prognozēts gada sākumā, bet daudz labāka nekā gaidījām pesimisma kulminācijā. Ekonomika šogad sākumā pievīla, lai pēc tam iepriecinātu. Ļoti iespējams, ka gada atlikušajos mēnešos tā atkal uz kādu laiku pievils. Pandēmijas pirmā viļņa krīze ir pārvarēta, izņemot dažas nozares. Situācija vairākumā nozaru ir pilnīgi normalizējusies, bet dažās joprojām ir dziļa krīze, to darbība lielā mērā ir apturēta. Taču ir iespējamas jaunas svārstības, 4. ceturksnī IKP pieaugums būs lēnāks nekā 3. ceturksnī, sliktākajā scenārijā tā nebūs vispār. Jau šobrīd noskaņojuma indeksu uzlabošanās pasaulē bremzējas, distancēšanās un ceļošanas ierobežojumi Eiropā jau atkal tiek pastiprināti. Jaunu paātrinājumu sagaidām, sākot no 2021. gada 2. ceturkšņa. Šis ir krīzes gads, taču pēc tam izaugsme vairākus gadus būs strauja, ja nenotiks jauna globāla kataklizma.

Ekonomika pēc pandēmijas pārvarēšanas atšķirsies ar citu eksporta struktūru un vismaz dažus tuvākos gadus – arī ar investīciju īpatsvaru. Ir ļoti maz bažu par ekonomikas izaugsmes tempu laikā no 2021. gada līdz šīs desmitgades vidum. Jādomā, kas notiks, kad lielais sabiedrisko investīciju bums desmitgades otrajā pusē pamazām apsīks. Tas būs arī brīdis, kad kļūs arvien smagāka demogrāfijas procesu atbalss ekonomikā.

Prognozējam, ka IKP 2020. gadā samazināsies par 4,8%, bet nākamgad pieaugs par 4,4%.

Izaugsmes temps sasniegs kulmināciju 2022. gadā, tam tuvojoties 6% un pēc tam pakāpeniski bremzējoties. Jāpiebilst gan, ka dažkārt ir jāizdara grūta izvēle — prognozēt realitāti vai prognozēt datus. Piemēram, Luminor 2020. gada IKP prognozes starp Latviju un Lietuvu atšķiras par gandrīz pieciem procentpunktiem, kas izriet no līdz šim redzamās IKP dinamikas, kamēr detalizētā informācija par rūpniecību, tirdzniecību, arī elektrības patēriņu un mobilitāti rada iespaidu, ka abu ekonomiku attīstība ir ļoti līdzīga. Publicētos IKP datus nevar ignorēt, taču var pieļaut, ka tie tiks ievērojami pārskatīti. Piemēram, šobrīd aprēķinātais Latvijas IKP kritums 2009. gadā no sākotnējā vērtējuma atšķiras par gandrīz četriem procentpunktiem.

Grafiks. IKP pieaugums Baltijā 2017. -2022. gads, %, fakts un prognoze

Kopš marta ir tērēts daudz laika, strīdoties, kura burta formai šīs recesijas gaita atbildīs – V, U vai L. Šobrīd populāra kļūst ideja par K veida recesiju, kurā daļa sabiedrības strauji atgūst zaudēto, bet citi ilgstoši paliek bez darba un viņu finansiālā situācija turpina pasliktināties. Šāds risks ir īpaši akūts valstīs, kurās ir liels tūrismā nodarbināto īpatsvars. Latvijas ekonomikā tas spēlē samērā nelielu lomu, jo izmitināšanas un sabiedriskās ēdināšanas daļa ekonomikā ir zem ES vidējā līmeņa.

Mūsu valstī ir vērojami K veida recesijas elementi, taču lejupvērstā līnija ir diezgan šaura. Varbūt nākotnē izrādīsies, ka krīzes gaitu Latvijā drīzāk raksturojusi Nike logo forma – straujam kritumam seko pakāpeniskāks, taču diezgan noturīgs un ekonomikas lielāko daļu aptverošs kāpums, kas gan nebūs vienmērīgs. Iespējams, ka pēc dažiem gadiem redzēsim, ka notikusi J veida recesija – kritumam sekojis spēcīgs ekonomikas izrāviens. Vairāk par pasaules ekonomisko situāciju un mūsu minējumiem par pandēmijas gaitu lasiet pārskatā ekonomisko situāciju pasaulē un Baltijā kopumā.

Eksportam laime nelaimē

Sāksim ar ekonomikas lokomotīvi, kurā notiekošais ir vissaprotamākais un, runājot par preču eksportu, arī labāk prognozējamais. Eksportam šis ir grūts laiks, taču labāks nekā gaidījām pirms pusgada un labāks nekā vidusmēra Eiropas valstij. Gada sākumā šķita, ka Latvijai nav paveicies ar tās eksporta specializāciju. Tranzīta apjomi kritās, kokapstrāde nīkuļoja, finanšu pakalpojumu eksports jau bija krasi sarucis. Tādi notikumi kā astoņzobu mizgrauža invāzija Eiropā un tranzīta kravu novirzīšana uz Krievijas ostām radīja sajūtu, ka pasaule ir sazvērējusies pret Latviju.

Nav šaubu, ka pandēmijas dēļ Latvijas ekonomikas rādītāji ir pasliktinājušies, taču mūsu salīdzinošais sniegums uz Eiropas fona šī notikuma dēļ ir uzlabojies. Nepatikšanas tranzītā ir turpinājušās, taču šo notikumu ietekmi “noslīcina” milzīgās pieprasījuma svārstības citās nozarēs, kas daudzviet bijušas pārsteidzoši labvēlīgas.

Ja aizvadītajā desmitgadē kopumā visinteresantākais un dinamiskākais process Latvijas eksportā bija augstas pievienotās vērtības pakalpojumu straujā izaugsme, tad šis ir preču eksporta gads. Pakalpojumu eksports Latvijā šogad ir krasi sarucis ārējo notikumu nepārvaramās varas ietekmē. Taču ir izrādījies, ka Latvijas eksporta produktu portfelis ir ļoti labi piemērots pandēmijas apstākļiem. Ir pārsteidzoši garš veiksmju vai vismaz relatīvu veiksmju saraksts gan nozaru, gan uzņēmumu līmenī.

  • Pārtikas pārstrādes lielā daļa rūpniecībā “normālos” apstākļos netiktu uzskatīta par priekšrocību, jo atalgojuma līmenis šajā nozarē gan Latvijā, gan Eiropā kopumā ir zem vidējā. Taču šobrīd šīs nozares stabilitāte ir priekšrocība. Turklāt mūsu pārtikas pārstrādē liela loma ir ilgstoši uzglabājamiem produktiem. Lai arī jaudas ierobežojumu dēļ nav bijis liela lēciena to ražošanā, šie notikumi var veicināt ieguldījumus un izaugsmi nākotnē.

  • Kokapstrādē daļēji atkārtojas 2008. – 2009. gada stāsts – šī nozare pirmā nonāca krīzē, bet ātri no tās izkļuva. Pēc straujas lejupslīdes pērn šogad pasaulē koksnes cenas kāpj, jūlijā nozares izlaide gada griezumā pieauga par 12,5%. Cilvēki vairāk pavada laiku mājās, un tas mudina viņus ieguldīt mājokļu uzlabošanā. Zemās procentu likmes un valsts atbalsta programmas veicina celtniecību.

  • Ķīmijas rūpniecībai sekmējas ļoti labi – tā laikā no janvāra līdz jūlijam saražoja par 10,1% vairāk nekā pirms gada. Tas izdevies, gan pateicoties kosmētikas lieliskajam sniegumam, gan celtniecībai domāto produktu labam noietam, gan lielajam pieprasījumam pēc spirta.

  • Par metālapstrādi un mašīnbūvi runājot, ražošana tajā kopumā ir ievērojami samazinājusies. Taču ir vairāki interesanti piemēri uzņēmumu līmenī tam, kā pandēmija drīzāk palielina pieprasījumu pēc atsevišķiem produktiem. Piemēram, Liepājā strādājošais Caljan ir guvis labumu no aktivitātes pieauguma interneta tirdzniecībā – uzņēmums ražo slīdošos konveijerus uzņēmumiem, kuri piegādā preces pa pastu. Cita šīs pilsētas uzņēmuma Interspiro Production klienti ir glābšanas dienesti un citi sabiedriskā sektora pircēji. Daļēji pateicoties šīm un citām veiksmīgām sakritībām, pilsētas rūpniecība krīzi pārdzīvo diezgan sekmīgi. Latvijas mašīnbūvē ļoti mazu daļu veido pandēmijā vissmagāk cietušas apakšnozares – vieglo auto detaļu ražošana.

  • Savukārt elektronikas nozari šobrīd stimulē lielais pieprasījums pēc nozares līdera Mikrotīkls ražotajām sakaru iekārtām, kā arī SAF Tehnika piedāvātajām gaisa kvalitātes kontroles iekārtām.

Grafiks. Apstrādes rūpniecība ES un Latvijā 2. ceturksnī – starpība starp ražošanas izmaiņām ES un Latvijā, kā arī izmaiņas Latvijā gada griezumā

Jau martā, kad prezentējām iepriekšējo apskatu, varēja nojaust, ka vairākas nozares pandēmijas dēļ zaudēs maz vai pat iegūs – pārtika, farmācija, elektronika, biznesa un IT pakalpojumu eksports. Šo nozaru attīstība pēdējā pusgada laikā tiešām bija sekmīga. Lielā jautājuma zīme bija neskaidrība par celtniecību Rietumeiropā, kas ir īpaši svarīgs mūsu rūpniecības noieta tirgus. Nebija šaubu, ka valdības centīsies ar šīs nozares starpniecību stimulēt ekonomiku, taču tā ir “iedzimti” cikliska nozare un privāto investīciju kritums varēja valstu centienus pārmākt. Līdz šim ir redzams, ka celtniecībai domāto preču eksports ir attīstījies labi. Aptuveni trīs ceturtdaļas kokapstrādes ir tieši un netieši saistīta ar celtniecību, tas ir galvenais nemetālisko minerālu nozares tirgus, kas ir svarīgs arī metālapstrādei, ķīmiskajai rūpniecībai, plastmasas un gumijas izstrādājumu ražošanai, pat vieglā rūpniecība ir daļēji saistīta ar kokapstrādi (tehniskie audumi, apģērbs celtniekiem).

Liela negatīvā ietekme preču ražošanā un eksportā bija uz iepriekšējo piecu gadu svarīgāko izaugsmes nozari jeb nozaru grupu — metālapstrādi un mašīnbūvi. Tā pagaidām ir problemātiskākā rūpniecības daļa. Te nebūs ātru risinājumu, jo uzņēmumu vēlme investēt jaudu palielināšanā – tātad iekārtās un transportlīdzekļos – būs ietekmēta uz ilgu laiku. Taču arī te situācija ir ļoti raiba, daļai uzņēmumu veiksmīga specializācija pat ļauj palielināt ražošanu, šī iemesla dēļ elektrotehniskajai rūpniecībai arī kopējais rezultāts ir pozitīvs.

Pakalpojumu eksporta dati 2. ceturksnī rāda, ka augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksports ir bijis apbrīnojami stabils. Biznesa ārpakalpojumu eksports pat ir auga, salīdzinot ar šo laiku pirms gada, bet IT pakalpojumu – saglabājās nemainīgs. Kā jau varēja nojaust, tūrisma eksports samazinājās vairākkārt, bet transporta pakalpojumu – par 86% (pirmajā pusgadā kopā attiecīgi par 44% un 33%).

Pēcpandēmijas laikā Latvijas eksportā nav jāpanāk revolūcija, taču ir vajadzīga straujāka evolūcija – perspektīvo preču un pakalpojumu nozaru izaugsmes temps ir jāpaātrina.

Šī gada dramatiskie notikumi ietekmēs eksporta struktūru nākotnē. Pandēmijai visdrīzāk būs labvēlīga ilglaicīgā ietekme uz pārtikas, koksnes, elektronikas, farmācijas eksportu, bet pakalpojumu eksportā – uz IT un biznesa pakalpojumiem. Savukārt ilglaicīga negatīva ietekme varētu būt uz dažām mašīnbūves jomām, transporta pakalpojumiem un tūrismu.

Baltijas valstu ekonomikās ļoti lielu lomu spēlē to galvaspilsētas, jo īpaši Latvijā un Igaunijā. Līdz ar to daudz kas ir atkarīgs no spējas šeit veidot labvēlīgu biznesa vidi. Šajā ziņā Rīga sacensībā ir atpalikusi – gan IKP, gan strādājošo skaits mūsu galvaspilsētas reģionā kopš 2010. gada ir audzis lēnāk. Taču ne viss ir slikti – salīdzinot augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksporta kāpumu uz vienu iedzīvotāju absolūtajos skaitļos, tas visās trīs Baltijas valstīs ir bijis līdzīgs. Šīs nozares šobrīd ir galvenais trīs galvaspilsētu izaugsmes virzītājs. Latvijas ekonomika šajā laikā auga lēnāk nekā Lietuvas un Igaunijas nevis tāpēc, ka šīs perspektīvās nozares attīstītos vāji, bet tāpēc, ka notika dažu “vēsturisko” nozaru noriets.

Grafiks – augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksporta pieaugums Baltijā uz vienu iedzīvotāju 2014. – 2019.

Patēriņa šūpoles kustēsies pretējā virzienā

Apgrozījuma kritums vadošajā patēriņa nozarē mazumtirdzniecībā 2. ceturksnī bija negaidīti maigs, tas reālā izteiksmē attiecībā pret gada sākumu samazinājās par 3,1%, turklāt kritums gada griezumā bija vēl mazāks – tikai 1,5%. Rezultāts pārspēja pat optimistiskākās prognozes, lielā mērā tāpēc, ka atšķirībā no lielākās daļas Eiropas valstu Latvijā netika krasi ierobežota nepārtikas preču tirdzniecība. Taču nozares stiprākais atbalsts šajā laikā bija pārtikas tirdzniecība, kuras apjoms bija par 1,2% lielāks nekā pirms gada, un to stiprināja patērētāju centieni izveidot pārtikas uzkrājumus. Dažās jomās rādītāji šajā laikā bija pat izcili, piemēram, elektropreču tirdzniecība auga par 30,2% – arī tam noteikti ir saistība ar pārtikas krāšanas māniju. Līdzīgi kā citur Eiropā arī Latvijā smagi cieta apģērbu un apavu pārdošana, kas samazinājās par 26,1%, bet dažas mazās apakšnozares cieta vēl smagāk.

Pilnīgs kontrasts ir vērojams vairākās citās pakalpojumu nozarēs, piemēram, mākslas, izklaides un atpūtas jomā apgrozījums samazinājās par 68,3%, bet sauszemes pasažieru transportā apgrozījums samazinājās pat vairāk nekā par trīs ceturtdaļām.

Privātais patēriņš pērn veidoja 60% Latvijas ekonomikas, tā svārstībām ir liela tūlītēja ietekme uz IKP, taču, tēlaini izsakoties, ir salīdzinoši “pasīva” ekonomikas daļa. Tajā notiekošais ir sekas attīstībai eksportā, investīcijās, izmaiņām ekonomiskajā politikā, bet šogad jo īpaši – cilvēku uzvedības izmaiņām pandēmijas ietekmē. Ja eksportā nenopelnītā nauda šogad visdrīzāk ir neatgriezeniski zudusi, tad šogad neiztērētā nauda daļēji tiks iztērēta kaut kad nākotnē. Taču epidēmijas kulminācijā patēriņa samazināšanās par 21% ļoti smagi ietekmēja kopējos ekonomikas rādītājus. Ir dzirdēti minējumi, ka šie aprēķini nākotnē var tikt pārvērtēti. Skaidrs, ka tik lielas nenoteiktības un strauju pārmaiņu apstākļos izmērīt ekonomikā notiekošo ir vēl daudz grūtāk nekā normālā situācijā.

Labā ziņa — patēriņa kritumam, lai cik liels tas būtu bijis, būs “automātiska” pretreakcija, jo patērētāju naudas rezerves aug.

Privātpersonu noguldījumu apjoms 2. ceturkšņa beigās bija par 10,0% lielāks nekā pirms gada. Tas ir likumsakarīgi, jo patēriņa kritums tālu pārsniedza ienākumu samazināšanos. Piemēram, algu fonds 2. ceturksnī gada griezumā reālā izteiksmē samazinājās par 3,5%, turklāt kritumu daļēji kompensēja valsts atbalsts.

Patlaban jeb 3. ceturksnī ir redzama patēriņa atjaunošanās. To virza gan ierobežojumu samazināšana, gan zemie inficēšanās riski un patērētāju pierašana pie tiem (kam gan var būt arī nelabvēlīgas sekas), gan patērētāju noskaņojuma uzlabošanās. Straujā patēriņa atlabšana palīdzēs padarīt šo ceturksni par vienu no veiksmīgākajiem mūsu ekonomikas vēsturē, to mērot pēc IKP pieauguma pret iepriekšējo ceturksni. Taču ir skaidri saskatāmi iemesli, kāpēc patēriņa pieaugums var krasi piebremzēties vai pat apstāties 4. ceturksnī – Eiropas Covid-19 karte atkal strauji kļūst sarkanāka. Tas var tieši ietekmēt patēriņu caur inficēšanās statistikas iespējamo pasliktināšanos Latvijā, kā arī netieši – caur nelabvēlīgu ietekmi uz eksportu. Tā kā pandēmijas ietekmēto pakalpojumu eksports jau ir zemā līmenī, bet preču eksports ir pierādījis savu noturību pret šo kaiti, lielākais risks patēriņam 4. ceturksnī un nākamā gada sākumā ir tieši vīrusa izplatība Latvijā.

Atbilstoši mūsu spriedumiem par iespējamo pandēmijas gaitu mēs pieļaujam, ka nākamā pusgada laikā atsevišķos mēnešos patēriņa līknes var atkal liekties lejup, noturīgāka augšupeja ir gaidāma, sākot no 2021. gada 2. ceturkšņa. Taču jāatzīst, ka ir ļoti grūti prognozēt patērētāju reakciju uz tik straujām pārmaiņām ekonomikā, kādas ir notikušas šogad. Kā ir teicis slavenais ekonomists Pols Krugmans, mana amatieriskā psiholoģija ir tikpat laba kā jūsējā. Piebildīsim, šobrīd ne tikai psiholoģija, bet arī epidemioloģija. Var pieļaut, ka patēriņa bums pēc pandēmijas beigām var būt ļoti spēcīgs, jo valsts ir lielā mērā pasargājusi mājsaimniecības no finansiālās situācijas pasliktināšanās, cilvēki centīsies atgūt 2020. gadā zaudēto, dodoties ceļojumos un apmeklējot pasākumus.

Investīciju miljards aiz miljarda

Otrajā ceturksnī, salīdzinot ar šo pašu periodu pērn, ieguldījumi pamatlīdzekļos samazinājās par 6,9% (ceturkšņa griezumā par 10%, abos gadījumos sezonāli izlīdzinātie dati), kas ir likumsakarīgi, jo lielas nenoteiktības apstākļos uzņēmumi cenšas palielināt likviditāti, bet jaudu kāpināšanas mērķi nereti zaudē aktualitāti. Taču salīdzinājumā ar Eiropu gan situācija ir diezgan laba – ES ieguldījumi pamatlīdzekļos 2. ceturksnī gada griezumā samazinājās par 19%.

Ja eksports un patēriņš 3.ceturksnī atgūstas spēcīgi, tad investīcijās sabiedriskā sektora stimulam pretdarbojas pandēmijas nelabvēlīgā ietekme uz privātā sektora investīcijām, kurai ir liela inerce. Domājams, ka šie faktori turpinās cīkstēties savā starpā šī gada izskaņā un nākamā gada sākumā, padarot izmaiņu virzienu ceturkšņa griezumā grūti nosakāmu. Taču milzīgās plānotās valsts un ES budžetu investīcijas nākamā gada gaitā pamazām ņems virsroku.

Privātā sektora investīciju atgūšanās var prasīt ilgāku laiku. To var kavēt kāda līdz šim nenovērtēta pandēmijas blakne – ceļošanas ierobežojumu ietekme uz lēmumu pieņemšanu par ražotņu būvi un paplašināšanu Latvijā. Jau izveidoto tirdzniecības sakaru turpināšana un pat jaunu partnerattiecību veidošana ar attālinātā darba metodēm ir noritējusi sekmīgi.

Visneaizstājamākā fiziskā klātbūtne ir tieši “zaļā lauka” investīciju projektos.

Tāpēc ir risks, ka var apsīkt ziņa par jaunām rūpnīcām arī pilsētās, kurām to piesaiste nesenā pagātnē ir sekmējusies ļoti labi. Ir ziņas, ka koronavīruss ir ietekmējis arī jaunu biroja ēku būvniecību Rīgā. Turklāt šķiet, ka privātā sektora attīstība šobrīd notiek un arī nākotnē lielā mērā notiks nozarēs, kurās ieguldījumi pamatlīdzekļos nav galvenais attīstības dzinējspēks. Liela loma būs “balto apkaklīšu” pakalpojumu nozarēm, kurās vienas darbavietas radīšanai nepieciešamās investīcijas ir samērā nelielas uz rūpniecības fona. Savukārt rūpniecībā attīstību ļoti lielā mērā virzīs ārvalstu investīcijas. Turklāt nav pazīmju, ka mūsu rūpniecībā tiks veiktas lielas investīcijas izteikti kapitālintensīvās nozarēs – metalurģija, ķīmijas pamatproduktu, celulozes ražošana. Vadošo lomu izaugsmē spēlē nozares, kurām nav raksturīga augsta kapitāla intensitāte, tajās pievienoto vērtību veido sabiedrības veiktie ieguldījumi izglītībā, darba procesā iegūtās prasmes, investoriem piederošās tehnoloģijas, zināšanas par procesiem un pārdošanas tīkli.

Tāpēc gaidāmais lielais sabiedriskā sektora investīciju vilnis ir gan unikāla iespēja, jo būs pieejamas celtniecības jaudas, gan nepieciešamība.

Ieguldījumi pamatlīdzekļos kā daļa no IKP Latvijā jau ilgstoši ir bijuši virs ES vidējā, pateicoties tieši valsts investīcijām. Tās būs ļoti svarīgs ekonomikas dzinējspēks 2021. – 2023. gadā. Pieejamās naudas apjoms būs milzīgs. Next Generation EU jeb koronavīrusa krīzes pārvarēšanas fonds varētu būt 1,873 miljardi eiro (iespējams, ka summa vēl mainīsies atkarībā no pandēmijas ietekmes uz Latvijas ekonomiku), kas jāinvestē 2021. – 2023. gadā. Apmēram tikpat daudz naudas saņemsim RailBaltica celtniecībai, kas šajā periodā uzņems apgriezienus, turpinoties pēc mūsu pārskata perioda. ES “regulārajā” budžetā Latvijai pieejamā nauda nākamajos septiņos gados būs par apmēram 3 miljardiem lielāka. ES krīzes pārvarēšanas programma paredz iespēju aizņemties vēl ~2,5 miljardus, bet jājautā, vai šo iespēju tiešām vajag izmantot, vismaz pilnībā. Vienlaikus investīcijām pieejamie līdzekļi palielināsies, teritoriālās reformas un Rīgā notikušo pārmaiņu rezultātā samazinoties izdevumiem pārvaldei un neefektīvu iestāžu, pirmkārt, skolu tīkla uzturēšanai.

Mājsaimniecību ieguldījumiem mājokļos pārskata periodā līdz 2022. gadam vēl būs mērena ietekme uz ekonomiku, bet tālākā nākotnē tā pieaugs.

Latvijā ir augstākais cilvēku īpatsvars ES, kuri dzīvo mājās ar vismaz 10 dzīvokļiem, ar laiku pieaugoša daļa no viņiem vēlēsies pārcelties kaut kur citur. Latvijā ir arī zemākā hipotekāro kredītu attiecība pret IKP eirozonā. Tā ir milzīga ekonomikas sildīšanas degvielas rezerve. Šobrīd problēma ir pārāk mazs kreditēšanas apjoms, taču, sākoties neizbēgamajai tirgus augšupejai, šī degviela būs jāizlieto apdomīgi.

Grafiks: Mājokļu iegādei izsniegtie kredīti mājsaimniecībām eirozonas valstīs, % no IKP, 2020.gada jūnijs

Cita ļoti liela un no politikas veidošanas viedokļa interesanta investīciju veicināšanas iespēja ir mājokļu siltināšana. Plašsaziņas līdzekļos ir izskanējusi ideja, kuru īstenot mudinājām jau ilgu laiku – pāriet uz centralizētu pieeju ēku siltināšanā. Līdzšinējā – katra māja lemj atsevišķi – ir ar milzīgām grūtībām lēmumu pieņemšanā, papildu administratīvajām procedūrām, daudziem atsevišķiem iepirkumiem, kas līdz ar to ir dārgi un neefektīvi, kā arī kvalitātes kontroles problēmām. Šādi arī iespējams vieglāk plānot nepieciešamās siltumapgādes jaudas pilsētu rajoniem. Saistībā ar gaidāmo milzīgo investīciju kāpumu 2021. – 2023. gadā svarīgs ir arī jautājums – kad to vislabāk darīt. Iespējams, ka piemērotākais laiks būtu, sākot no 2024. gada.

Darba tirgus mainīs migrāciju

Pēc krasa bezdarba pieauguma martā – maijā tas divus mēnešus stabilizējās, bet šobrīd (līdz 7. septembrim) no augstākā punkta jūlijā ir samazinājies par 5344 cilvēkiem. Sezonālo faktoru un pandēmijas otrā viļņa ietekmē ir ļoti iespējams atkārtots kāpums rudenī un ziemā, pēc tam bezdarbs strauji samazināsies. Darba tirgus attīstība pandēmijas laikā uz Eiropas kopējā fona nebija tik veiksmīga kā IKP dinamika.

Visvairāk kritizētais elements citādi veiksmīgajā valdības reakcijā uz pandēmiju bija t.s. dīkstāves pabalsti, kuri bija “neērti” no to izmantotāju viedokļa.

Acīmredzot prioritāte bija novērst ļaunprātīgu izmantošanu, kas droši vien ir izdevies, taču uz straujāka bezdarba kāpuma rēķina. Uz šo situāciju var paskatīties arī no otras puses –pārmaiņas darba tirgū veicina ekonomikas pārstrukturizēšanos. Nākotnē varēsim novērtēt, kura pieeja bija gudrāka.

Grafiks – darba meklētāju īpatsvars, reģistrētais bezdarbs un vakances, tūkstoši

Pandēmijas radītais bezdarba kāpums ir īslaicīgs, pēc tam darba tirgus atgriezīsies ierastajā stāvoklī – darbinieku trūkums vietās, kur ir lielākā daļa Latvijas ekonomikas un darbavietu, vai vismaz stabilu un labi apmaksātu darbavietu trūkums lielākajā daļā Latvijas teritorijas. Tālākas nākotnes prognoze ir nemainīga. Nākamajos gados būs liela “uguņošana” darba tirgū, ko radīs neapturama spēka sadursme ar neizkustināmu šķērsli jeb augošās ekonomiskās aktivitātes sadursme ar līdzšinējo iedzīvotāju skaita samazināšanās līkni. Ir jau zināms, kas šajā brīdī notika Igaunijā un Lietuvā – ārējās migrācijas bilance kļuva pozitīva, kur ir ikmēnešu migrācijas dati, pandēmija drīzāk uzlaboja bilanci nevis pasliktināja.

Nākotnē Baltijas valstis būs darbaspēka importētājas, jautājums tikai – no kurienes.

Ja nebūs imigrācijas, tad strādājošo skaits nākotnē samazināsies, taču ir iespējams no šāda likteņa izvairīties. Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, Latvija 2019. gadā vēl nespēja apturēt iedzīvotāju skaita samazināšanos. Pandēmija samazināja Latvijas IKP, taču arī Latvijas IKP starpību ar Eiropas vidējo. Tā var veicināt ekonomikas izaugsmi, caur ietekmi uz struktūru un investīcijām.

Arī iekšējā migrācija būs spēcīga, jo darba iespējas dažādās Latvijas vietās krasi atšķiras. Pandēmijas ietekmē ir pastiprinājusies interese par dzīvi ārpus lielajām pilsētām, taču vispārējā tendence nākotnē būs tālāka iedzīvotāju koncentrēšanās ap lielajiem attīstības centriem, tikai izvēle būs daudzveidīgāka. Līdzās Lielrīgas reģionam arvien vairāk iespēju piedāvās divas lielās Kurzemes ostas pilsētas un Valmieras-Smiltenes-Cēsu apvidus. Reģionos ir arī citi, ne tik plaši zināmi panākumu stāsti, piemēram, rūpniecības attīstība Dobelē, Saldū, Aizkrauklē un Līvānos. Tukums, Jelgava, Salaspils, Olaine un vēl citas pilsētas attīstās gan kā Rīgas aglomerācijas daļas, gan ražošanas centri.

Grafiks ar strādājošo un iedzīvotāju skaita attiecību 40 pilsētās un novados ar lielāko iedzīvotāju skaitu. Strādājošo skaits ir aizņemto darbavietu un pašnodarbināto summa. Latvijas vidējais rādītājs ir 50,6%.

Vidējās algas pieaugums 2. ceturksnī ir piebremzējies tikai mēreni, salīdzinot ar kraso IKP kritumu. Vidējā alga par nostrādāto ceturksni bija par 3,9% lielāka nekā pirms gada. Taču jāņem vērā, ka kopējais algu fonds (ieskaitot sociālās apdrošināšanas iemaksas) samazinājās par 3,9% – cilvēki strādāja mazāk, nostrādātais laiks saruka par 7%. Taču pandēmija nav iedzinusi darba tirgu depresijā, aktīvo cilvēku īpatsvars pat ir pieaudzis. 2021. gadā IKP varētu augt apmēram tik, cik šogad sarukt.

Taču izmērītais algu kāpums varētu būt ļoti līdzīgs šī gada rādītājam, jo to mazinās zemāk apmaksāto nozaru darbinieku atgriešanās apritē.

Straujais algu kāpums būs traumatisks vai pat liktenīgs daudziem uzņēmumiem. Taču tā ir neatņemama ekonomikas pārstrukturēšanās procesa daļa. Kad tēlnieks veido akmeni, tad viņš nokaļ visu lieko, atklājot tā būtību. Ekonomikas attīstības galamērķis ir nevis uzņēmumu, bet cilvēku labklājība. Jau vairākus gadus algas aug straujāk nekā IKP, kas ir riska faktors no konkurētspējas viedokļa, taču veicina darba ražīguma kāpumu.

Grafiks. Darbinieku atalgojuma kopsummas, IKP, kā arī darbības koprezultāta un jauktā kopienākuma izmaiņas piecos gados.

Darbības koprezultāts un jauktais kopienākums ietver, cita starpā, uzņēmumu peļņu un pašnodarbināto ienākumus. Ļoti iespējams, ka starpība atspoguļo arī ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanos.

Pasaule ļauj Latvijai pirkt lēti, bet pārdot dārgi

Lielā pasaules ekonomikas vētra pavasarī ietekmēja arī patēriņa cenas, radot pirmo deflāciju jeb patēriņa cenu samazināšanos gada griezumā kopš naftas un citu izejvielu zemo cenu perioda 2016. gadā. Cenas par 0,2% gada griezumā samazinājās arī augustā, taču deflācija neturpināsies ilgi. Arī šoreiz deflāciju radīja galvenokārt notikumi izejvielu tirgos, tai palīdz arī eiro kursa pieaugums, kā arī darba tirgus krasā, kaut īslaicīgā atdzišana pandēmijas dēļ. Ja eirozonā pamatinflācija augustā samazinājās līdz visu laiku zemākajam līmenim (0,4%), tad Latvijā cenu lejupvērstais spiediens ir daudz mazāks nekā 2009. – 2010. gadā.

Jaunākās prognozes, kā arī nākotnes darījumi vēsta, ka naftas cenas ilgstoši varētu palikt zem līmeņa, kurā tās bija 2020.gada sākumā.

Tātad ir cerības, ka Latvija ilgstoši baudīs zemu importa cenu ieguvumus. Šajā scenārijā cenu izmaiņas būs tuvu nullei līdz brīdim, kad beigsies sākotnējā importa cenu krituma bāzes efekts jeb līdz 2021. gada martam un aprīlim. Tad inflācija strauji pieaugs. Arī citas šogad inflāciju mazinošo faktoru šūpoles kustēsies pretējā virzienā, mainīsies darba tirgus.

Būs “jāapgūst” milzīgas investīciju summas, mājsaimniecības tērēs pandēmijas laikā uzkrāto naudu. Ja 2020.gada vidējā inflācija būs dažas procenta desmitdaļas, tad nākamgad vidējā inflācija būs ap 2%, turpmākajos gados tā turpinās palielināties, pārkarstot darba tirgum. Spēcīgā vēlme samazināt darbaspēka nodokļus mudinās paaugstināt produktu nodokļus. Latvijas dzīves līmenim tuvojoties ES vidējam, arī cenu līmenis konverģēs. 2020. gadā pakalpojumu cenas Latvijā bija tikai 62,5% no ES vidējā līmeņa, precēm šī attiecība bija 85,8%.

Prognožu kopsavilkums

Laiks kopš mūsu iepriekšējā ziņojuma 2020.gada martā ir bijis ļoti piesātināts ar notikumiem, pārsteigumiem, prognožu maiņām. 18. martā notikušajā ekonomikas apskata prezentācijā sniegtais vērtējums, ka “Latvijas IKP šogad samazināsies par vairāk nekā 6%, taču varbūt varētu teikt, ka mūsu prognoze ir IKP samazināšanās aptuveni par 5%”, atspoguļoja tajā brīdī valdošo galējo nenoteiktību. Izrādījās, ka tā bija visnotaļ laba prognoze, arī šobrīd prognozējam, ka IKP šogad samazināsies par “aptuveni 5%”.

Starplaikā bija vēl lielāks pesimisms, saziņā medijiem aprīļa sākumā minējām iespējamu IKP samazināšanos par 10%.

Ar ironiju var teikt, ka arī tā bija laba prognoze, tikai ne par Latviju. Eirozonas IKP šogad varētu samazināties gandrīz par desmito daļu. Tobrīd vēl nezinājām, vai Latvijā tiks uz laiku slēgta lielākā daļa nepārtikas tirdzniecības un pat apturēta daļa ražošanas, kā tas notika lielā daļā ES valstu. It kā maznozīmīgas nejaušības tajā brīdī varēja izšķirt daudz. Vairākkārtīgā viedokļa maiņa godīgi atspoguļoja nenoteiktības pakāpi, taču varēja būt arī mulsinoša, jo īpaši tiem, kuri ekonomikas norisēm neseko ikdienā.

Jau vairākus mēnešus vērtējumi par iespējamo ekonomikas attīstības trajektoriju tuvākajā nākotnē ir samērā stabili, cerams, ka šī stabilitāte turpināsies. Šobrīd mūsu prognozes gan par IKP izmaiņām šogad (-4,8%) un nākamgad (+4,4%) ir līdzīgas citu banku aprēķiniem. Mūsu prognoze par 2022. gadu (IKP pieaugums par 5,9%) ir samērā optimistiska. Taču uzskatām to par pamatotu, ņemot vērā unikālās iespējas, kuras tajā laikā mūsu ekonomikai varētu sniegt vienlaicīgi notiekošā Next Generation EU fonda, Rail Baltica finansējuma apguve, pasaules ekonomikas atgūšanās no koronavīrusa krīzes un, iespējams, arī mājokļu tirgus iziešana no ilgstošās stagnācijas fāzes. Tiesa gan, pēdējo mēs gaidījām jau iepriekš. Pārsteidzāmies, taču kaut kad tai jānotiek.

Šis būs laiks, kad Latvijā augs algas, augs arī strādājošo skaits, ja tam šķēršļus neliks politika, (vēl) būs mērena inflācija.

Pērnā gada nogalē bieži teicām, ka iekšēju procesu dēļ Latvijā ekonomikas krīze tuvāko gadu laikā nav iespējama. Paliekam pie šā viedokļa, vienlaikus apzinoties, cik nenoteikta ir pasaule.

Noslēgumā viena rindkopa par ekonomiskās politikas dienaskārtību. Latvijā notiekošās ekonomiskās politikas diskusijas hroniska kaite ir nodokļu likmju nozīmes pārspīlēšana. Šobrīd tā ir saasinājusies. Nodokļu sistēmu var uzlabot. Taču, tēlaini runājot, nevar cerēt ar temperatūru samazinošiem līdzekļiem atrisināt kaites, kurām nepieciešama lokāla ķirurģiska iejaukšanās. Ir jāizmanto reģionu reformas sniegtās iespējas. Pašvaldībām ir jāapzinās – ja tās nepanāks strauju attīstību nozarēs, kas var palielināt to eksporta ienākumus (šī nozare vairākumā gadījumu ir rūpniecība), tad cilvēki arvien vairāk dosies uz vietām citur Latvijā, kas to spēj. Pastiprināsies reģionu konkurence par cilvēku piesaisti. Cerams, ka nācija beigs skaldīt matus par nodokļu procentpunktiem un pievērsīsies kaut kam tādam, kam tiešām ir nozīme.

Pēteris Strautiņš ir bankas ”Luminor” ekonomikas eksperts.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu