Gleznotāja Marka Šagāla slaveno darbu Pāri pilsētai citējošs kadrs, kurā divi mīlētāji lido pār kara sagrautas pilsētas gruvešiem. Publicitātes foto
Zviedru režisora Roja Andersona ziemeļnieciskais autorkino — filma Par bezgalīgo
Jau atkal septembris, nosaka sieviete, dziļdomīgi raugoties uz pilsētu tālumā. Vīrietis, kas ir kopā ar viņu, atbildes vietā it kā apstiprinoši kaut ko noņurd. Šis dialogs, no vienas puses, ir komisks savas bezjēdzības dēļ, taču, no otras, trāpīgi raksturo režisora Roja Andersona jaunākās filmas Par bezgalīgo (Om det oändliga) būtību: cilvēku bezspēcību laika rituma un likteņa priekšā. Kādā intervijā Andersons atzinis, ka viņš šo frāzi esot «nočiepis» no Čehova lugas Tēvocis Vaņa; abus darbus saista līdzīgi jutīga eksistenciālo skumju stīga.
Filmas pelēkzilajā vidē, kur varoņu āda ir tādā krāsā, it kā tai vairs nebūtu dzīvības pazīmju, pārdomas par esību ir pasniegtas traģikomisma ietvarā. Par bezgalīgo cieši sasaucas ar iepriekšējo, 2014. gadā iznākušo Andersona lenti, lielisko Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci (En duva satt på en gren och funderade på tillvaron), kas tā paša gada septembrī plūca laurus Venēcijas kinofestivālā — ieguva Zelta lauvu. Abas filmas vieno tipisks režisora rokraksts — tās ir izkārtotas atsevišķās vinjetēs, statiski filmētos kadros, kur rosās savā parastumā un ikdienišķumā, šķiet, nepārspējami personāži. Viņu kustības ir kokainas, bet prāti aizmaldījušies nezināmos labirintos.
