Noslēpumainā jēdzienu zaimošana • IR.lv

Noslēpumainā jēdzienu zaimošana

1
Elvīra Bloma, dzejniece

Ilzes Jansones stāstu krājums Vīru lietas — par mūsdienu intelektuāļiem starp esamību un neesamību

Līdz ar iestāšanos augstskolā ballēšanās mainīja savu gaitu. Pasēdēšanas kļuva paredzamas, un tās galvenokārt veidoja trīs elementi — cigaretes, vīns un sarunas par principā neatbildamiem jautājumiem. Nupat apmeklējuši filozofijas un reliģijas vēstures lekcijas, izvēlējāmies iecienītākos domātājus un pārmalām viņu uzskatus, līdz kādam palika slikti no izdzertā vīna un kāds cits vienkārši atlūza uz dīvāna. Jutāmies tā, it kā būtu labāki un gudrāki par citiem, lai gan neko īsti nepratām un zināšanas, ko ieguvām, bija balstītas svešā pieredzē. Taču studiju gaitā pārmērības kļuva retākas, izdzertais alkohola daudzums saruka, un principā neatbildamie jautājumi, katram dodoties pieaugušo dzīvē, pamazām apsīka. Arī bērnišķīgo snobismu vairums, visticamāk, veiksmīgi pārvarējis. Un tomēr brīžiem gribētos atgriezties tajā laikā, kad likās, ka pārdomām par jēgu ir jēga un ka mans viedoklis ir tik svarīgs, ka tas noteikti jāpauž skaļi, lai gan zināms, ka neko jaunu un neapšaubāmi patiesu par jēgu pateikt nespēj neviens. 

Tā vien šķiet, ka grāmatas varoņiem apbrīnojamā veidā izdevies aizkavēties šajā atmosfērā, saglabājot jauneklīgo valodas fetišu līdz pusmūžam, un tas pat savā ziņā raisa skaudību. Kuram gan gribētos atzīties, ka praktiskā dzīves puse guvusi virsroku un vakaros pēc darba iegrimstam nevis sevis un Visuma noslēpumu apcerēs, bet gan Netflix seriālu pasaulē. Ilzes Jansones varoņi izvēlējušies citu ceļu — dzīvi jēdzienu pasaulē, realitātē, ko paši rūpīgi veidojuši, uz kuras balsta savu identitāti. Varoņi ir nevis vīlušies dzīvē, Dievā vai sevī, bet vīlušies valodā. Tā nepakļaujas tieši tad, kad nepieciešams precīzi izpaust domu, jo nevis doma pati veido un uztur indivīda vērtību, bet gan spēja to izpaust apkārtējai pasaulei. Galu galā, tieši ar valodu cilvēks atšķiras no dzīvnieka, un gadsimtiem ilgi esam raduši tos, kas dzīvo sajūtu un pieredzes dimensijā, nespējot formulēt savus esamību vārdos, uzskatīt par mazāk vērtīgiem, jo tie tuvinās dzīvnieku pasaulei. Tomēr, kurš gan pilnībā zina dzīvnieku pasauli, un kādēļ gan pieņēmums, ka dzīvnieki ir mazāk spējīgi apzināties, tik dziļi iesakņojies mūsu kultūrā? 

Grāmatas galvenā spriedze ir starp šo valodā, jēdzienos konstruēto pasauli (ko faktiski arī var dēvēt par kultūru), par ko stāstu varoņiem nav šaubu, ka tā ir iluzora (bet tā ir arī pietiekami loģiska, lai būtu dzīvojama) un īsto dzīvi, kas šajā gadījumā ir varoņus biedējošs tukšums. Tas vien, ka neatbildami jautājumi par esamību vispār eksistē, padara to sasodīti nedrošu un baisu, nemaz nerunājot par visu aprijošo nāvi. «Apmāns, bet mīlestība allaž paliek tā pati. Nevis pret cilvēku, bet pret savu stāstu  par viņu,»  domā grāmatas varone Elžbeta. Lai arī abas šīs realitātes ir ciešanu pilnas, ciešanas, kas pavada valodā balstīto, ir patīkamākas. Tieši romantiski melanholiskā karāšanās kaut kur starp esamību un neesamību piešķir ikdienišķajam darbību atkārtojumam, kam ikviens esam pakļauti, asumu un kaut kādu jēgu. Tomēr, kā jau tas visbiežāk notiek ar varoņiem, kas vēlas redzēt sevi kā atšķirīgus, pacēlušos virs visa parastā un triviālā, protams, tie spēj būt neticami aprobežoti un sekli. Un tomēr seklumam ir attaisnojums, jo — kā gan jebkas dziļš var pastāvēt tik neviennozīmīgi patiesā pasaulē? Tādēļ tiek piekopta arī romāna varoņu visvairāk nicinātās personas — grāmatvedes Elitas — novērotā paviršības sistēma, jo šādai baisai īstenībai nav iespējams pieiet ar pietāti un uzmanību.

Iepriekš minētā spriedze starp divām pasaulēm ir tik sakāpināta, ka apziņa, kas taču sastāv no valodas un jēdzieniem, veidojot tās unikālās iezīmes, kļūst viegli nolobāma no realitātē balstītā subjekta un piešķirama jebkam citam, piemēram, sasalušam krabītim, vienradzim, sienāzim u. c. Interesanti, ka dzīvnieki, kas taču ir dzīvas būtnes, raksturoti kā «lietas», bet romāna (stāstu krājuma?) varoņi kā vīri, neraugoties uz dzimumu. Vārdu savienojumā «vīru lietas» it kā ironiski sapludināts patriarhālajam kultūrlaukam raksturīgais redzējums. Dzīvnieki nespēj runāt un tāpēc ir drīzāk lietas, kamēr sievietes balss vispār nav dzirdēšanas vērta. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu