Daugavas krastā ilgus gadus stāvējušais Preses nama grausts nu pārtaps viesnīcā un modernā darījumu centrā. Kā dzīve te ritēja ziedu laikos, atceras namā savulaik strādājušie
Parakstīts signāleksemplārs avīzei — stiprā un svaigā, pie pirkstiem līpošā tipogrāfijas krāsa un smarža. Trīsstāvu mājas augstuma drukas mašīnas konveijera lente un tās ellīgais troksnis — bez austiņām strādniekiem neiztikt. Lifti kā asinsrite un satikšanās ar kolēģiem, kafejnīca ar šampaniešiem un rindas ieņemšanas steigu, piepīpēti kabineti un gaiteņi, un pati 22 stāvus augstā māja, kas vētrainās naktīs šūpojās un čīkstēja, — tāds Preses nams palicis manā, bijušās darbinieces, atmiņā.
Kāds cits gara acīm varbūt redz dzejnieku Viktoru Avotiņu, pārsteidzot kolēģus ar sēdēšanu uz palodzes 19. stāvā, vēl kāds atceras papīra lidmašīnu laišanu no vaļējiem balkoniem, kurus esot pamanījušies izmantot arī pašnāvnieki. Vēl kāds atminēsies rindu pie kases lodziņa pirmajā stāvā, lai saņemtu gaidīto honorāru, vai nama ilggadīgo direktoru Kazimiru Dunduru un mūžam skrejošo kurjeru Ziemelīti. Laiks Preses namā visiem būs atmiņā kā radošs, taču tur strādājošajiem allaž bijis ar un par kaut ko jācīnās.
Spoku kuģis, kas pēdējos gados arvien vairāk atbilda padomju teicienam Dom pečati — dom pečaļi* drīzumā pārtaps par modernu biznesa centru, kur uz vienas ēkas jumta izvietosies pat futbola un basketbola laukumi. Pati 22 stāvus augstā dzelzsbetona būve paliks kā čaula jaunai viesnīcai. Preses nama kvartāla vārdu saglabās viss apbūves gabals, ko lietuviešu uzņēmēji par 16 miljoniem eiro nopirkuši no Latvijas Kuģniecības. Preses nama attīstītājs investīciju fonds Lords LB Special Fund V projektu īstenos ar meitasuzņēmuma Latvijā PN Project starpniecību.
Tie ir solījumi nākotnei, bet ar nama pagātni saistās daudzu pazīstamu žurnālistu karjera, arī neatkarīgas preses idejas iznēsāšana šajā padomju varas radītajā kolhozā. Dzejniece Inese Zandere, kura Preses namā strādāja skolēnu avīzītē Pionieris un Laba, to uzskata «vienlaikus kā nožēlojamu kalpu un tautas varoni, kas koķetē gan ar vēsturi un atzīst savu vainu, vienlaikus sevi slavē un nosoda, par sevi ironizē un sevi mitoloģizē». Bet Sarmītei Ēlertei, savulaik populārā laikraksta Literatūra un Māksla darbiniecei, palicis atmiņā, ka «tai laikā mums bija laiks domāt un cīnīties, galvenais, ka izdevās panākt, lai nodrukā kaut drusku vairāk patiesības; bija skaidrs, ko nozīmē vārda brīvība, jo vara tevi visu laiku deformēja».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.