Dailes teātra izrāde Elpa — divi aktieri un filigrāni izstrādāts psiholoģiskais teātris
Izrāde sākas ar šoku. Vispirms skatītājam, kurš (atvainojiet par prozaisko atkāpi) izbauda kaut ko līdzīgu mēra laika gaisotnei (temperatūras mērīšana, anketu aizpildīšana, skatītāju zāle, pa kuru klīst reti un neierastā klusuma it kā nomākti skatītāju stāvi). Pēc tam iestudējuma varoņiem — jaunam pārim, kura vīrišķā puse, stāvot IKEA rindā, gluži nejauši ierosina: vai mums nevajadzētu bērnu… Viņai aizsitas elpa.
Režisora Dmitrija Petrenko iestudējums Elpa, šķiet, būs izrāde visiem, turklāt to iespējams skatīties ne reizi vien. Un atslēga šim, varētu likties, lecīgajam paziņojumam neslēpjas faktā, ka Latvijas teātramīļi šobrīd izslāpuši pēc kultūras jebkādās formās. Dankana Makmilana luga Plaušas (oriģinālnosaukums, kas režisoram esot licies pārlieku «aktuāls» pandēmijas laikā) ir plaši interpretējams darbs, kas Petrenko apdarē pārtapis atturīgā, filigrāni izstrādātā psiholoģiskā teātra, varētu teikt, aktieru darbā. Režisors ir respektējis dramaturga ieceri, ka lugas iestudējumiem nav vajadzīga ne scenogrāfija, ne kādas «nozīmi nesošas» gaismas, skaņas, kustības… Ir tikai aktieri un Dailes teātra Lielā skatuve. Ar to pilnīgi pietiek.
Pirmām kārtām — ar skatuvi. Kailas skatuves allaž ir ļoti skaistas un poētiskas. Patiešām — tukšs Visums, kurā var rasties jebkas un kas savos nobrāzumos un švīkās glabā atmiņas par bijušo. Bet Dailes teātra skatuves gadījumā tā ir arī milzīgi plaša telpa, kurā, no vienas puses, nejūt ne sienu, ne griestu robežas, bet, no otras puses, cilvēka ķermenim jāspēj atrast sev vietu, samēroties ar šķietami neaptveramo. Tieši tā, kā tas notiek ar varoņiem lugā un ar aktieriem izrādē.
Izrādei ir divi aktieru sastāvi — Ieva Segliņa un Gints Andžāns vai Anete Krasovska un Kārlis Arnolds Avots. Esmu paspējusi noskatīties pirmo aktieru duetu, ļoti gribu redzēt arī otru, un, lūk, kāpēc. Kad 19. gadsimta izskaņā Konstantīns Staņislavskis nodibināja psiholoģiskā teātra citadeli Maskavas Dailes teātri un sāka darbu pie savas sistēmas, par viņam būtisku dramaturgu kļuva Antons Čehovs. Riskējot sacelt sašutuma vētru, teikšu — Čehova lugas ir šausmīgi garlaicīgas. Lasīt tās ir garlaicīgi, skatīties — nekad, jo notikumi ir ieslēpti nevis teksta burtos, bet gan intonācijās, pauzēs, aktieru žestos un skatienos… Tas ir psiholoģiskā teātra zelta standarts: vienu un to pašu tekstu iespējams klausīties desmitiem atkārtojumos, un ikreiz nozīme būs cita.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.