Latvijā ir vismaz 8330 bērnu ar īpašām vajadzībām, no tiem gandrīz trešajai daļai nepieciešama īpaša kopšana. Tas nozīmē, ka viņu dzīvē nekas būtiski nemainīsies, līdz tā beigsies. Vecāki izdeg, šķiras, jo nespēj pakārtot savu dzīvi «mūžīgajam bērnam». Trīs ģimeņu piemēri ieskicē trīs lielākās problēmas: asistentu un sociālā atbalsta trūkumu, vecāku bailes par bērnu nākotni pēc pilngadības, kā arī sabiedrības neiecietību
Ina Dziļuma dzīvo īrētā mājiņā Ceraukstē un viena audzina 16 gadus veco Arvīdu, kuram ir bērnu cerebrālā trieka. Dienā raujas trijos darbos un vakaros no putnu spalvām darina īpašus aksesuārus ceremonijām, kurus pārdot interneta veikalā Etsy. Kopā ar viņiem mīt Inas mamma Inta. «Nezinu, kā dzīvotu, ja mamma nebūtu pakārtojusi visu savu dzīvi mums,» saka Ina.
Arvīdam ir jaunāks brālis, bet viņš kopā ar tēvu dzīvo Lielbritānijā. Kad vīrs devās peļņā uz ārzemēm, sākumā viņam pievienojās arī Ina, taču īpašā bērna kopšanā izdegusī ģimene atkopties nespēja. «Tas bija likumsakarīgi, jo mēs neizrunājāmies. Izdegām katrs pa savam. Viņš nestāstīja, kā jūtas, un es arī ne.»
Bija jāpieņem smags lēmums — atstāt mazo brāli ar tēti. Ina saprata, ka ar Arvīdu vīrs netiktu galā, tāpēc abi nolēma, ka ārzemēs paliks viens no viņiem. «Es gribēju iedot dēlam bērnību. Ja vēlas zīmēt, lai zīmē, nevis pieskata vecāko brāli. Un — visu mūžu.»
Kad 2016. gadā Ina atgriezās Bauskā, viņa atsāka aprūpēt pensionāru Vilni, ko bija darījusi jau pirms došanās uz Angliju. «Vilku sevi cilvēkos. Iestājos korī. Sāku kontaktēties ar klasesbiedriem,» atceras Ina. «Mums pietrūkst iespēju socializēties. Mēs esam piesietas. Reāli piesietas.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.