fbpx

Muzeja vietā – lielveikals? 14

Laukums pie Kalnciema ielas un Melnsilas ielas krustojuma, kur paredzēts būvēt tirdzniecības centru "Lidl". Foto: Paula Čurkste, LETA
Jānis Avotiņš, mākslinieks
Print Friendly, PDF & Email

“..lai cik dziļa arī nebūtu Tava līdzjūtība, Tev nav tiesību publiski izteikt savu viedokli, iekams neesi tur bijis, iekams neesi pirmajā personā uz vietas un pietiekami ilgu laiku pieredzējis to zemi, to karu, to netaisnību — lai kas tas arī būtu, par ko tu grasies izteikties. Ja šādu zināšanu nav: klusē.” Sūzena Zontāga. 1997. La Regle du Jeu, no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

Iespējams, laikmetā, kurā visi raksta, bet neviens nelasa, tieši klusēšanai pārdomātos brīžos varētu būt lielāka jēga vai vismaz spēks. It īpaši šobrīd, kad ierastās rutīnas un rituāli ir mākslīgi izmainīti un par galveno īslaicīgo dzīves mākslu kļūst gaidīšana īpaši ciešos apstākļos ar sevi, savu darbu, iecerēm un domām, turklāt force-majeure to visu novieto nepraktiskā, nenoteiktā un eksistenciāli, filosofiski distancētā kontekstā — tomēr īslaicīgi, mēs zinām, nevis ceram.

Īslaicīgāku un mūžīgāku lietu mijiedarbība cilvēkiem ir nodrošināta, lai neviena diena dzīvē nepaskrietu garām nemanīta, vienāda vai pašsaprotama.

Mūžīgāka Āgenskalna un īslaicīgāka pārtikas lielveikalu ķēdes Lidl veikala būvniecības imagināra mijiedarbība man Āgenskalna apkaimes biedrības (ĀAB) vārdā liek vērsties pie plašākas sabiedrības.

Laimīgā kārtā Sūzenas Zontāgas instrukcija leģitimizē gan manu neseno iestāšanos ĀAB, gan dod man atļauju, visupirms jau sev, izteikties publiski, jo esmu pirmajā personā un pietiekami ilgi pieredzējis Āgenskalna apkaimi.

Balsu, viedokļu, interešu, īpašumtiesību un birokrātiskā pārsātinājumā kādu, lielā mērā, nejaušības pavadā, dabiski rada jaunas demokrātijas telpa, ar Zontāgas minētajām zināšanām vien var būt nepietiekami kā carte-blanche, jo teju jebkurš kultūras iedibinājums ir jauns, tāpat arī autoritātes un reputācijas kultūra, kas šajos demokrātijas jaunības un paātrinātās kultūras apstākļos tiek pakļauta nemitīgai nežēlīgai polarizācijai, tāpēc, šķiet, drošākais ceļš ir domāt vienkāršajā ideju un argumentu valodā, katrā atsevišķā gadījumā no jauna, jo kā mākslinieka (mana), tā biedrības (ĀAB) balss, 20 gs. otrās puses lokālās kolektīvās atmiņas inercē, joprojām, skan sekundāri.

Šī raksta ideja ir: kvalitatīva dzīves telpa, savukārt arguments ir: Āgenskalns.

Esmu pierakstīts Āgenskalna iedzīvotājs kopš tās ziemas, kad tika ielikts Z-Towers pamatakmens un Kalnciema kvartāls vēl bija jauna vieta, bez lielas publiskas uzslavas pelnījušās Unas Meibergas zizlīša vitalitātes pieskāriena. Tajā laikā Āgenskalna atmosfēras, vietas un iedzīvotāji veidoja kontrastainu sajaukumu, kurā vieniem šī apkaime nozīmēja mežonīgo bezlaikā dreifējošo, lauku mazpilsētām raksturīgo idilli, bet citiem iedvesmojošu, potenciālu, attīstāmu un kopjamu vietu dažu minūšu attālumā no galvaspilsētas centra – dzīvošanai, biznesam, izglītībai. Šie neveselīgie kontrasti desmit gadu laikā ir kļuvuši kvalitatīvāki – dažādību un pretmetu korelācijā nedrošību un noslēgtību nomainījusi lielāka drošības sajūta, radošums, ērti servisi un pārliecinošs vietējo iedzīvotāju lepnums kā šīs apkaimes komūnai.

Šodien Āgenskalns, lai arī ar estētiskiem, telpiskiem un funkcionāliem pārrāvumiem, stabili top par saliedētu kopumu ar daudzslāņainu visa veida kultūru, vietu, tradīciju un funkciju praksēm, padarot to neatkarīgāku.

Tādā veidā tas kļūtu atbilstošāks laikmetīgajai idejai par lokālo pašpietiekamību, kurā visa veida resursi prioritāri kalpo un cirkulē vietējo iedzīvotāju, uzņēmēju, aktīvistu u.c. starpā. Savas lokālās pašpietiekamības un cildenuma dēļ pat Rīgas nekustamo īpašumu tirgū Āgenskalns ir kļuvis par tikpat pieprasītu vērtību kā tā sauktais klusais centrs, kas liecina par skaidru norādi uz kolektīvās apziņas intuitīvām ilgām pēc citāda veida centra atmosfēras – līdzīgu lauku viensētām un lauku mazpilsētām – cilvēciskais mērogs un tuvums dabai.

Telpiskie, funkcionālie un estētiskie pārrāvumi ir vissarežģītāk risināmie jautājumi šodienas Āgenskalna apkaimes attīstībā. Vēsturiski vislielāko kaitējumu Āgenskalna kultūrvidei kādreiz ir nodarījusi tā laika partijas bosa Augusta Vosa īstenotā funkcija – 15 minūšu laikā nokļūt Jūrmalā – izveidojot Vanšu tiltu un ielu maģistrāles mērogā, kas pāršķēla tajā laikā vēl homogeno Āgenskalnu uz pusēm.

Brīvi citējot vienu no Kalnciema kvartāla veidotājiem Kārli Dambergu, Āgenskalnu nav skāruši ne ugunsgrēki, ne karš un tāpēc tas ir unikāls pasaules mērogā, jo vienkopus tik lielā skaitā ir saglabājušās salīdzinoši trauslas, maza mēroga arhitektoniskas un telpiskas vēsturiski unikālas formas.

Āgenskalna publiskajai un funkcionālajai telpai vēl ir tālu līdz sajūtai, kas līdzinātos Kopenhāgenas vai Cīrihes piemēriem. Attīstības ceļš uz ko tādu nevar būt straujš nedz lokālās ekonomikas gausuma dēļ, nedz vispārīgā likuma kas lēni nāk, tas labi nāk dēļ. Citiem vārdiem sakot – tam nav jānotiek strauji un paātrinātās kultūras intences (galvenokārt tīri komerciālas) nedrīkst apsteigt apziņu par iespējami kvalitatīvākajiem attīstības pakāpieniem apkaimē, kuras mērķis primāri nav kļūt par silikona ieleju vai biznesa inkubatoru klasteri, bet gan kvalitatīvu dzīves telpu.

Āgenskalna apkaimes biedrība ir dibināta nesen, jo pilsoniskā sabiedrība Latvijā ir lēns process, tomēr nemitīgi progresējošs. Āgenskalns līdz nesenai pagātnei ir attīstījies brīnumaini labi bez šīs, jaunās pilsoniskās apziņas institūcijas, tomēr pašplūsmas ērai ir jāpieliek punkts. Rīgas varas interesēs Āgenskalns vienmēr paliks līdzvērtīgs Teikai vai līdzīgām apkaimēm, lai gan patiesībā Āgenskalna potenciāls ir tieši centra alternatīva – zaļāka, klusāka, tīrāka no zemas kvalitātes tūrisma un nerezidentu vai ārvalstu biznesa interesēm.

Divpadsmit gadu laikā dzīvojot, strādājot un audzinot savu meitu šajā apkaimē, esmu bijis ikdienas liecinieks neskaitāmiem veiksmīgi īstenotiem projektiem, tieši tāpat kā neskaitāmas reizes sajutis estētisku un morālu diskomfortu par vietām un lietām, kas turpina būt raupjas, neatbilstošas mūsdienu priekšstatam par humānas dzīves telpu. Ar visu to, ka lietas un vietas attīstās lēnāk kā gribētos, neesmu nekad pārvācies ne uz Berlīni, ne Cīrihi, ne citur, lai gan iespējas un kārdinājumi ir bijuši. Es ticu šīs vietas unikalitātei un nākotnei, kuru jau var sajust. Ir jāsargā to, kas ir pierādījis sevi kā vitāla vērtība un ir jāmeklē veidi kā modificēt visu raupjo, kas traucē šīs vērtības kopt. Bet pats galvenais būtu nepieļaut jaunas, raupjas kļūdas.

Šajos gados, katru dienu ejot uz studiju, esmu gājis garām – reizēm paviesojoties – gan Kalnciema kvartālā, gan Mākslai Vajag Telpu pop-up izstāžu un notikumu vietā, pieradu pie domas, ka te taps muzejs. Vai kas tamlīdzīgs, kas man likās pilnībā iederīgs kopējā apkaimes atmosfērā. Es mierināju sevi ar domu, ka mežonīgā Kalnciema iela reiz tiks pārveidota par tuneli un Āgenskalns atkal būs vienots. Es neesmu vienīgais, kurš tika pieradināts pie šīs pievilcīgās vīzijas – muzejs, kuram pieguļošajos kvartālos ir mākslinieku darbnīcas, bibliotēka, bērnudārzi, mazas galerijas, restorāni, kurus apmeklēt ejot kājām vai braucot ar velosipēdu.

Muzeja vietā – lielākais pārtikas preču lielveikals Āgenskalnā?!

Vai lielveikalu ideja nedzima ASV, idejā par ērtāku pārtikas preču vairumtirdzniecības vietu piepilsētu jauno rajonu mājsaimniecībām? Kā šis lielveikals spēs veicināt tās dzīvesstila vērtības, kas tiek dabiski attīstītas Āgenskalnā šodien – gaisa kvalitāte, satiksme un mazie uzņēmēji. Īpaši pārtikas veikaliņi, kas nav mazi, tāpēc, ka nemāk būt lieli, bet ir mazi tāpēc, ka atbilst apkaimes dzīvesstilam. Tādiem būtu jābūt vairāk un daudzveidīgākiem, līdzīgi kā Parīzē, kur katrā kvartālā ir maiznīca, frizieris, restorāns un kafejnīca, nevis 2000 m2 liela ēka ar divdesmit frizieriem tajā visai pilsētai.

ĀAB pārliecība ir, ka šai vietai – Āgenskalna sirdī – ilgi nenāksies gaidīt ne savu nākamo saimnieku, ne apkaimē iederīgākas funkcijas. Tas noteikti nevar notikt ātri. Mēs katrs pats, labāk par premjeru, jūtam šodienas Latvijas real-ekonomikas vektoru. Tas kaitinoši, bet lēnītēm slīd uz leju. Tomēr Šveice ir nevis 700 gadu turība, bet 700 gadu pacietība, stoisks darbs un visu mērogu lokalitāšu vērtību kopšana no valsts ar CERN līdz mazam kalnu namiņam, kurā gatavo sieru no turpat iegūta piena.

Ja skatāmies uz Āgenskalnu kā mākslas darbu un mākslas darbu uztveram kā lietu arhīvu, kas izturējušas laika pārbaudi, tad Lidl lielveikals Kalnciema ielā 38 neizdzīvo jau ieceres stadijā.

Komentāri (14)

Arvīds Dravnieks 03.06.2020. 23.27

autora izklāstā savērpususies cēloņsakarība 🙂 LIDL tieši šeit un tagad ir dabiska seka 1) pašas biedrības aktivitātei tuvredzīgi norejot LIDL veikalu Baldones ielā – tur būs par vienu degradētu teritoriju vairāk, un 2) azartspēļu atkarīgo dzīves izsūkusī asiņainā nauda tikai solīja telpu mākslai – atraduši kam ticēt 🙂 turpināsim tik tādā garā tālāk un iegūsim jau divas degradētas teritorijas 🙂 tieši kvartāla attālumā no manām dzimtas mājām trešajā paaudzē 🙂 gluži kā nepieklājīgā padomjlaiku anekdotē – teorētiski esam miljonāri, bet praktiski nākas dzīvot ar divām . .

+1
0
Atbildēt

1

    lindab456 > Arvīds Dravnieks 04.06.2020. 14.00

    Neskatoties uz to, ka “zemes gabals atrodas apbūves aizsardzības teritorijā “Āgenskalns” un robežojas ar valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli “Kalnciema ielas koka apbūve”, ar pieminekļu aizsardzību saistītās institūcijas norobežojas un paziņo, ka var paust vienīgi savu pilsonisko attieksmi: “”Šajā situācijā esam ar vienām tiesībām kā jebkurš Rīgas iedzīvotājs. Šajā gadījumā vislielākās iespējas un atbildība par pilsētas kvalitāti ir pašvaldības atbildīgajiem dienestiem, “norāda NKMP.”(Jauns.lv. 24.02., E. Barkāns, “Pārdaugavieši…”) – tad kas ir noteicošais valsts iestāde vai pašvaldība, it sevišķi, ja runa ir par Rīgu, kur politiskais balanss ir izjaukts?
    Ko var gribēt no pieminekļu aizsargjoslas, ja UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautajā Rīgas vēsturiskajā centrā var apvienot gruntsgabalus, mainīt zonējumu un būvēt ražotni.
    Projekts paredz arī lielo koku izciršanu, kur Kalnciema ielā pīķa stundās jau tā ir liels gaisa piesārņojums. Lielo koku izciršana turpinās no projekta uz projektu, neņemot vērā iedzīvotāju protestus, tā šobrīd ciniski veloceliņa vārdā tiek plānota lielo liepu alejas izciršana veicot Brasas tilta rekonstrukciju. Cik jaunu kociņu ir jāiestāda, lai aizstātu vienu lielo koku un vai tas vispār ir iespējams?

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Sskaisle 03.06.2020. 17.03

Jaunajai paaudzei neticu. Pamatoju kāpēc – savulaik izstājos no komjaunatnes, ar jaundzimušo aizgāju pie mācītāja Plātes un saku – gribu kristīt savu bērnu
Gribu lai viņš uzaug ar ticību Tam Kungam. Plāte man saka, ka vispirms esot man pašai jākristās. Es nē, viena lieta, ka tikko vēl biju komjauniete, cita lieta, ka pašai tā ticība tāda – vairāk jautājumu kā atbilžu. Plāte atbild – tad bērnu nevar kristīt, jo viņam nebūs iespēja augt kristīgā vidē.

Nu es ilgi – gadus trīs četrus tielējos – gāju uz Bībeles stundām uz iesvētāmo mācībām un tā

Tieši tāpat es domāju par mums – Linda naivi un tukši cer, ka lūk – jaunie atnesīs mums laimi kā lāči Sūnu ciemā. Nu nevar čekistu valstī izaugt un pastāvēt brīvi cilvēki. Nu neaudzinās čekists savu bērnu par ticīgo vao vides aktīvistu.

Tikko fb redzēju – vells aizmirsu – laikam Zālīte – tā omulīgā no JKP – dziedātāja – priecīga, ka jauna ceriņu šķirne nosaukta Jutas vārdā. Bet kur viņas labie darbi pēc visām tām garajām gudrajām un pareizajām runām vēlēšanu laikā? Ievēlēja un apklusa dāma uz 4 gadiem

Nu tā , biedri tomēr ir maucība, nu ir un citādi to nevar nosaukt

Vai – kritās cukurlīmenis – kaut kas salds jāapēd

0
0
Atbildēt

1

    lindab456 > Sskaisle 04.06.2020. 12.21

    “naivi un tukši cer, ka lūk – jaunie atnesīs mums laimi…”
    Ja visi būtu čekisti, mēs te nerunātu, bet fakts ir arī tas, ka lustrācija nav notikusi, iespēja izstāstīt, noņemt slogu nav izmantota, pašcieņa un vērtības ir iemainītas pret savējo labklājību. Arī sabiedriskā doma lustrāciju nav atzinusi par pietiekami būtisku nosacījumu. Tāpat varas līmenī pieteiktās idejas izčākst, šobrīd jau traģikomiskā veidā pie neiespējamas naudas avansā. Kultūra, līdzīgi kā sports un bērni pacieš visu, sistēmiski.
    Bet cerības ir uz paaudzi, kas ar vienu kāju ir brīvajā pasaulē, nav iestiguši un nav sasaistīti un spēs parūpēties par sevi un saviem bērniem.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Sskaisle 03.06.2020. 16.51

Šodien ir velosipēdistu diena.
Pati esmu riteņbraucēja, bet vienlaicīgi – tieši no riteņ – un skrejriteņ – braucējiem satiksmē esmu visapdraudētākā.

Un tā atkal ir situācija, kas perfekti parāda, cik slimi visi esam. Gan tie, kas apdraud, gan tie kurus apdraud – jo es lamājos kā matrozis un plānoju pirkt kā minimums ūdenspistoli , ar ko aizstāvēties – un ,

protams, valsts – kura sataisa noteikumus,ka gājēji un braucēji pa vienu vietu – csdd naudiņu notērē seksīgām reklāmām, kuras tāpat neviens neskatās un tad nu risinās cīņa – kurš kuru – gājējs transportu vai transports gājēju –

To es salīdzinu, kad staļins sūtīja nabaga krievus plikām rokām pret ložmetējiem

Ček8stu valsts – ka es saku

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort