Ekokritikas uzmanības loka jautājums
Pirms daudziem gadiem kādā sarunā dzejnieks Andris Žebers stāstīja, ka viņš latviešu dzejā neesot varējis ciest naktsvijoļu nepārtraukto pieminēšanu. Neatceros, kā tieši viņš pamatoja šo izjūtu, bet pieņemu, ka naktsvijoles tēls varēja šķist pārāk sentimentāls un manierīgs. Konkrētas sugas zieda tēls, tikko atrasts, droši vien izklausās neparasts un spilgts, bet, bieži lietots, ātri kļūst vecmodīgs. Lasot 2019. gada jaunos dzejas krājumus, pieķēru sevi pie domas, ka putna tēls un ar to saistīti atribūti pašlaik, šķiet, kļuvuši par manu personīgo dzejas naktsvijoli. Putns, sadraudzējies ar taureni, sveicina lasītāju no pirmajām Jāņa Hvoinska dzejas lappusēm, putnu netrūkst arī Jānim Vādonam, un Andra Ogriņa grāmatā putns pat nokļuvis nosaukumā. Tomēr šajā esejā izteiktās pārdomas noteikti nav vērstas tieši pret šiem talantīgajiem dzejniekiem, tās drīzāk aicina uz domas eksperimentu: jaunām acīm palūkoties uz pilnīgi visiem dzejas putniem.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.