Mūzika par brīvu

Kādreiz

2016. gada jūnijā Latvijā uzplaiksnīja neliels mikroskandāliņš, kas ātri pēc pāris dienām noplaka. Valsts prezidents Raimonds Vējonis bija sarīkojis mediķiem, kuri palīdzēja viņam atveseļoties, īpašu pateicības koncertu. Protams, presē uzreiz parādījās ierastie jautājumi – kas ir maksājis, par ko ir maksājis un cik ir maksājis. Valsts prezidenta kanceleja bija apmaksājusi izdevumus par ziediem un pateicības plāksnēm, kopumā iztērējot ap 500 eiro.

Kas ar citiem izdevumiem? “Cienastu klātesošajiem apmaksāja prezidents no personīgajiem līdzekļiem,” skaidroja Valsts prezidenta preses padomnieks Siksnis, piebilstot, ka citu izdevumu nebija un mākslinieki uzstājušies par brīvu. Šis gadījums nonāca arī līdz KNAB pārbaudei, kas vēlāk rudenī ziņoja, ka pārkāpumi nav konstatēti.

Man toreiz zīmīgs likās kāds cits apstāklis, kuram neviens nepievērsa pilnīgi nekādu vērību un tieši tāpēc tas ļoti labi raksturo sabiedrības attieksmi kopumā. Proti, tiek rīkots koncerts, bet maksāts tiek par visu citu, tikai ne par koncertu. Neviens par to nebrīnās, un tas taču ir pilnīgi dabiski, ka mūziķi var uzspēlēt par velti. Sviestmaizes neviens par velti nesmērēs, puķes arī ir jāpērk, bet mūziku vienmēr sarunāsim, jo mūziķiem jau patīk tas, ko viņi dara, un tā taču goda lieta spēlēt prezidentam un mediķiem. Lūk, ja mūziķiem tiktu samaksāts, tad gan tas būtu jāizmeklē, bet, ja kāds strādā bez maksas, tad jau viss ir kārtībā.

Domāju, ka mediķi izbaudīja labu koncertu, jo uzstājās Aija Vītoliņa, Mārcis Auziņš, Normunds Rutulis, Ryga, Mārcis Jundzis, Antra Stafecka, Miks Dukurs, Dzelzs vilks un deju grupa Dzirnas. Forši un galvenais, ka mūzika par brīvu.

Man tas likās diezgan skandalozi un absurdi, ka mūziķiem nez kāpēc Valsts prezidenta labā jāstrādā bez atlīdzības. Starp citu, tieši valsts iestādes, kurām gadās sarīkojumi ar nepieciešamību pēc mūzikas, bieži kļūst ļoti knauzerīgas, tiklīdz jārunā par budžeta pozīciju, kas attiecas uz priekšnesumu.

Patiesi katrs, kuram sanācis vairāk vai mazāk regulāri rīkot koncertus vai kādus sarīkojumus, kur mūzikai ir svarīga nozīme, zina, ka praktiski par visām lietām ir jāmaksā. Piemēram, telpām cenu daudz nenokaulēsi (jo sevišķi, ja tās ir valstij piederošas). Apskaņošana, gaismas, visi nepieciešamie pakalpojumi arī maksā tik, cik maksā. Toties ar mūziķiem var runāt un sarunāt, lai nolaiž cenu un reizēm uzspēlē pat bez atlīdzības, kaut arī mūziķi jau patiesībā ir tieši tie, kuru dēļ cilvēki vispār ierodas.

Tagad

Toties tagad krīzes laikā mākslinieki ir pēdējie rindā pēc atbalsta. Viņu ienākumi ir bijuši neregulāri, reizēm niecīgi, dīkstāves posmi gadās arī nepandēmijas laikā. Daudziem māksliniekiem ir visgrūtāk pierādīt zaudējumus, kurus šī dīkstāve sagādā, jo viņiem bieži vien nav stabilas algas un nepieder uzņēmums ar regulāriem ienākumiem par uzstāšanos koncertos. Viņi dzīvo no grūti prognozējamām autoratlīdzībām. Turklāt, godīgi sakot, nereti māksliniekiem paniku izraisa jebkādi jautājumi, kas saistās ar nodokļiem. Tāpēc reizēm viņi ir pilnīgi bezpalīdzīgi, kad jāsāk kaut ko pierādīt Valsts ieņēmumu dienestam. Katrā gadījumā sviestmaižu smērētāju firmai savus zaudējumus ir daudz vieglāk pierādīt, tāpat kā citiem uzņēmumiem, kas apkalpo koncertu norisi. Piemēram, ja augšminētais koncerts pie prezidenta būtu noticis pērnajā aprīlī, tad mūziķiem šī uzstāšanās nekādi nepalīdzētu pierādīt, ka viņi ir veikuši kaut ko sabiedrībai derīgu un pelnījuši saņemt atbalstu.

Toties mums ir vitāli svarīgas jomas, kas ātri un pēc pirmā pieprasījuma saņem ne jau ikmēneša dīkstāves atbalsta kruķi izdzīvošanai, bet nopietnākas summas. Teiksim, starptautiskā lidosta Rīga ziņoja, ka atlaiž 500 no saviem 1200 darbiniekiem, bet toties jau tikusi pie gandrīz 50 miljoniem, savukārt lauksaimniekiem rezervēti 45 miljoni. Vai lauksaimniekus krīze skars smagāk nekā kultūras jomu? Gaidāma neraža, plūdi, sausums vai varbūt pārtikas produktiem vairs nebūs pieprasījuma un kritīsies cenas? Domāju, ka galvenais iemesls miljonu rezervēšanai ir stereotips, ka lauksaimniecība ir tā nopietnā un svarīgā nozare, un tāpēc drošs paliek nedrošs jārezervē miljoni. Zemkopības ministrija nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta un nav jāmāca, kā pamatot kompensāciju izmaksu.

Tomēr, ja mēs uzdotu jautājumu, kas ir tas, kas pēdējo divu mēnešu laikā mums palīdz dzīvot, uzmundrina un iepriecina, tad es uzdrošināšos minēt, ka mūzika būtu visai augstu šajā topā.

Mūzika noteikti tiek daudz klausīta interneta servisos, sociālajos tīklos ir neskaitāmas izvēles ar izciliem bezmaksas koncertiem, dažam labam ir varbūt vēl saglabājies aizvēsturisks dators, kurā iemānīt senāk iegādātus CD, savukārt sekotāji jaunākajām vēsmām un kārtīgi melomāni klausās kaut ko no savām vinila plašu kolekcijām. Daudzi mūziķi turpina strādāt. Bez maksas, protams. Pēdējo divu mēnešu laikā katra gaumei atradīsies grupas vai individuāli izpildītāji, kuri sarīkojuši koncertu un spēlē bez klātienes skatītājiem. Mēs šādu koncertu varam baudīt, neizejot no mājām, pat nepieceļoties no dīvāniem. Par brīvu. Nu, pašiem mūziķiem tas gan pašlaik daudz neko nepalīdz tikt pie kāda atbalsta, pat ja iztikas līdzekļi pavisam izsīkuši.

Pēc tam (kā būs)

Pēc tam, kad pārdzīvosim vīrusa krīzi un atkal būs iespēja atgriezties ierastajā ritmā, tad skaidrs, ka iedragātas būs ļoti daudzas jomas. Būs augsts bezdarba līmenis, likvidēti uzņēmumi, finansiālas problēmas malu malās. Valsts, protams, iesaistīsies, lai palīdzētu atjaunot normalitāti, un pēdējā laikā regulāri dzirdams, ka noteikti būs jāiegulda nauda ekonomikas sildīšanā. Kas tad saņems šo naudu? Uzreiz prātā nāk ceļu būve un remonti, ēku siltināšana, būvniecība, transports un tamlīdzīgas jomas, kas regulāri tiek pieminētas. Tādas nopietnas jomas, kurās neviens nekad neko par velti nedara.

Kā ar mūziķiem un, plašāk runājot, vispār kultūras jomu? Nav dzirdēts, ka tā tiek minēta pirmajās izvēlēs, kur būtu jāiegulda nauda. Jo, kad atkal būs atļauts pulcēties, gan jau tie mākslinieki kaut kā izkulsies.

Pēc tam (kā varētu būt)

Kaut arī kultūra nekad nav bijusi prioritāte un vienmēr daudziem ir licies, ka tā ir pārfinansēta, attīstība ir notikusi. Visstraujāk tā notikusi, kad bijis iespējams izbrīvēt naudu par godu lieliem notikumiem. Pēdējais uzrāviens bija nupat īstenotā valsts simtgades programma, kuru skaisti nobeigt nav izdevies krīzes dēļ. Patiesībā šāds pamatīgs vairākus gadus ilgs un ļoti plašs ieguldījums kultūras nozarē būtu atkal jāplāno tieši tagad un jārezervē finansējums, lai pēc tam, kad vīruss būs puslīdz apkarots, šo programmu īstenotu. Covid-19 krīze ir pamatīgs Latvijas izaicinājums, ieejot otrajā simtgadē, un daudz pastāstīs par to, cik radoši, cik izturīgi, cik solidāri un vienoti mēs esam.

Un, ieejot zināmā brieduma posmā, būtu jāatsakās no dažiem greiziem un kaitīgiem stereotipiem, piemēram, tādiem, ka kultūra ir paredzēta tikai svētku brīžiem vai kultūra ir jāfinansē tikai labajos laikos, kad naudas jau ir par daudz un paliek pāri.

Arī simtgades programmas īstenošanas laikā regulāri ir dzirdami viedokļi, ka tā ir tikai bezjēdzīga naudas notrallināšana un kultūras cilvēki tikai parazitē uz sabiedrības rēķina. Visi taču zina, ka ir daudz būtiskākas lietas par kultūru – pensijas, veselības aprūpe, izglītība. Tomēr, ja mēs ar vēsu un skaidru skatienu palūkojamies uz kultūras notikumiem, tad redzam, ka aiz katra mākslinieka stāv vesela ļaužu rinda no dažādām citām jomām, un patiesībā šīs jomas saņem daudz vairāk nekā paši mākslinieki. Aiz grāmatām un rakstnieku honorāriem stāv korektori, redaktori, maketētāji, tipogrāfijas. Aiz mūziķiem uz skatuves stāv koncertzāles ar visu personālu, gaismotāji, skaņotāji. Aiz festivāliem stāv ēdinātāji, apsargi, biļešu pārdošanas servisi, pārvietojamo tualešu uzstādītāji, alus, limonādes un kafijas pārdevēji un vēl daudzi jo daudzi citi. Praktiski visiem notikumiem ir nepieciešama projektu vadīšana, producēšana, reklāma, mārketings. Aiz kultūras stāv ļoti plaša un sazarota sociālā ekosistēma. Ja runājam par ekonomikas sildīšanu, tad esmu pilnīgi pārliecināts, ka kultūra to darīs ne mazāk efektīvi kā ceļu būve. Turklāt tieši kultūra ikvienam Latvijas pilsonim var jūtami paaugstināt viņa dzīves kvalitāti gan priecīgajos, gan skarbajos laikos; gan treknajos, gan liesajos gados.

Pēc Latvijas Simtgades programmas Latvijas kultūras Kroņa programma (vai arī gluži vienalga kā to nosauktu) būtu tieši tas, kas palīdzētu sabiedrībai atgriezties veselīgā dzīves ritmā bez pārmērīgas ieslīgšanas depresijā.

Cerības

Kad atkal būs ļauts sastapties vairāk nekā diviem, cerams, ka mūziķi vēl būs izdzīvojuši. Vai viņi vēl kādreiz uzstāsies bez maksas? Nu, vispār es ceru, ka jā.

Viens no maniem labākajiem draugiem arī rīko festivālu. Savu personisko. Pie viņa sapulcējas vairākas grupas, kāpj uz improvizētas skatuves un nospēlē koncertu. Sabrauc arī krietns pulks skatītāju, pavada lielisku dienu un neko nemaksā. Nemaksā arī skaņu vīram un arī sviestmaizes tiek smērētas bez maksas. Bet saimniece izvāra katlus ar vienkārši lielisku zupu. Šis ir viens no sarīkojumiem, kā šogad pietrūks visvairāk. Ceru, ka būs nākamgad. Bet tai pat laikā ceru, ka prezidents, kad vēlēsies uzsaukt pilnīgi pelnītu koncertu mediķiem, kuri patlaban pašaizliedzīgi cīnās ar vīrusu, tomēr šoreiz samaksās ne tikai par puķēm un pateicības plāksnēm, bet arī par mūziku. Un samaksās tā, lai valsts budžetā par mūziķiem tiktu ieskaitīts arī pietiekami liels sociālais nodoklis, kas sargās viņus no nākamajām krīzēm.