(Ne)salīdzināmā COVID-19 statistika

Mūsdienu Covid-19 pandēmijas laikā, kad zinātnieki arvien vairāk izskaidro situāciju izmantojot specifisku terminoloģiju un skaitļus, daļai no sabiedrības nav iespējas saprast, par ko tieši ir stāsts, no kurienes rodas skaitļi, kāpēc tie atšķiras, ko tie nozīmē? No nesaprašanas rodas neuzticēšanās gan valdības drošības pasākumiem, gan rakstiem un publikācijām. Šai rakstā vēlos pievērst uzmanību aktuālajām zinātniskās literatūras atziņām, skaitļu  ņemšanai vai neņemšanai vērā un tam, vai vispār varam salīdzināt to, kurā pandēmijas skartajā valstī situācija uzskatāma par labāku?

Inkubācijas periods un nezināmā slimības gaita

Sāksim ar inkubācijas periodu – ko tas nozīmē? Jau visiem ir kļuvis skaidrs, ka slimība ne vienmēr parādās uzreiz: pēc inficēšanas cilvēks var vispār nezināt, ka viņš ir inficēts. Viņam nav nekādu fiziskā stāvokļa izmaiņu: ir normāla temperatūra, viņš neklepo, nav iesnu vai citu saaukstēšanās simptomu. Tāds periods, kad cilvēks jau ir slims, bet ne viņš pats, ne viņa apkārtējie par to nezina, tiek saukts par inkubācijas periodu un var ilgt no divām līdz 14 dienām (ir zināmi gadījumi, kad simptomi parādījušies pat pēc 27 dienām).

Inkubācijas periodā cilvēks jau var inficēt citus cilvēkus. Vēl vairāk: daži pētījumi parāda, ka līdz 80% no cilvēkiem, kuriem ir SARS-CoV-2 vīruss (tā sauc koronovīrusu, kurš izraisa Covid-19 slimību) tā arī neuzzinās, ka viņi slimoja ar Covid-19, jo slimība būs bezsimptomātiska visu laiku. Bet viņi visu slimības laiku varēs inficēt citus, tajā skaitā cilvēkus, kuriem slimība ir bīstama: vecus ļaudis vai cilvēkus ar citām hroniskām slimībām (piem., cukura diabētu vai sirds slimībām).

Slimo cilvēku skaits

Visur ziņo, cik jaunu saslimušo cilvēku ir reģistrēti diennaktī katrā valstī (piem., Džona Hopkinsa universitātes saitē Worldometers.info). Problēma ir, ka mēs nevaram to zināt precīzi, jo, kā jau runājām, daļa no cilvēkiem vai nu vēl nezina, ka ir slimi, vai vispār arī par to nekad nezinās. Turklāt visās valstīs analīzes tiek ņemtas tikai tiem cilvēkiem, kuriem ir slimības simptomi.

Ir jāsaprot, ka katrā valstī ir savi parametri, balsoties uz kuriem cilvēkus nosūta uz analīzēm. Kritēriji var būt vieglāki (teiksim, visi, kuri domā, ka viņiem var būt slimība – kontaktu ar ārzemju rezidentiem vai pašsajūtas dēļ) vai stingrāki (tikai slimnieki, kuriem ārsts pēc pārbaudes nozīmēja analīžu veikšanu). Jebkuri aprēķini, kuri balstīsies uz šajā veidā noteiktu slimnieku skaitu, būs nepareizi, jo neņems vērā cilvēkus inkubācijas periodā vai tos, kuri par savu slimību nezina.

Jauno saslimušo skaitu iespaido arī tas, cik kopumā valstī veic analīzes. Jo mazāk analīzes ir veiktas, jo mazāk inficētu cilvēku būs atklāti (pārspīlējot: ja neveikt analīzes vispār, tad neatradīs nevienu slimnieku, bet tas taču nenozīmē, ka slimu cilvēku valstī nav). Ir arī analīzes, kuras veic nevis, lai noskaidrotu jaunās saslimšanas, bet lai pārbaudītu, ka cilvēks ir izveseļojies.

Cilvēks skaitās vesels, ja viņam pēc kārtas ir divas negatīvas analīzes – tas nozīmē, ka slimie cilvēki ir testēti vairākas reizes, lai novērtētu viņu veselības stāvokli. Tas savukārt nozīmē, ka nevar zināt, cik tieši analīžu veiktas, lai identificētu no jauna saslimušos. Vienīgais veids, kā var īsti zināt, cik procentu no visiem valsts iedzīvotājiem ir slimi, ir veikt pētījumu uz nejaušas cilvēku izlases pamata – veikt analīzes lielai cilvēku grupai, neskatoties uz to, vai viņiem ir vai nav iepriekšējie kontakti vai slimības pazīmes. To tagad plāno veikt Igaunija, katru nedēļu veicot testus 2000 cilvēkiem.

Mirstība

Šķiet, ka mirušo cilvēku skaits ir objektīvs parametrs, ar kuru varētu salīdzināt situāciju dažādās valstīs. Mirstību jāskatās, ņemot vērā kopējo slimo cilvēku skaitu valstī, lai zinātu, cik slimība ir letāla. Bet šeit atkal sākas problēmas.

Pirmkārt, par daļu no slimības gadījumiem nav un nekad nebūs vispār zināms, jo ir taču inkubācijas periods. Zviedru pētnieki ierosināja mirušo skaitu šodien skatīties pret to slimo cilvēku skaitu, kuri bija definēti pirms divām nedēļām (ņemot vērā iespējamu inkubācijas periodu). Tad mirstības mērījums palielināsies, jo dalām mirušo skaitu uz mazāko slimo cilvēku skaitu (slimu cilvēku skaits katru dienu palielinās), bet būs vairāk precīzs.

Otrkārt, nav skaidrības ar mirušo skaitu: paies pāris dienas, līdz būs zināms, vai cilvēks nomira tieši no Covid-19: dažās valstīs vajadzīgs ārsta izsniegts miršanas sertifikāts vai patologa novērtējums. Dažreiz procedūras aizņem pat līdz četrām dienām. Tādejādi nav skaidrs, kādu mirušo skaitu būtu pareizi izmantot rēķinos – šodienas vai pirms pāris dienām?

Un trešais: vai cilvēki, kuri nomira no citu slimību sarežģījumiem (piem., diabēta vai sirds slimības), kas veidojās Covid-19 rezultātā, ir pieskaitīti pie tiem, kuri nomira no Covid-19, vai pie tiem, kuri nomira no diabēta/sirds slimības? Vai visiem, kuri nokļuva slimnīcās ar hronisku slimību pasliktināšanos, ir veikti koronavīrusa testi? Vai cilvēki, kuri nomirst mājās, ir pēc tam pārbaudīti uz SARS-CoV-2 vīrusu (ja nē, tad viņi var nomirt no Covid-19, bet par to nekad nebūs zināms)? Vai pie Covid-19 upuriem ir pieskaitīti tikai un vienīgi tie, kuriem iepriekš bija pozitīvais tests, un tad viņi mira no šīs slimības? Šis aspekts arī atšķiras starp valstīm.

Turklāt vēl jāskatās uz katras valsts veco ļaužu proporciju, citu slimību proporciju u. tml., jo tie visi ir Covid-19 slimības riska faktori. Tādejādi, ja pat mēģināsim skaitīt mirušos uz miljonu valsts iedzīvotāju, tas arī nebūs precīzi, un mirstības salīdzinājums starp valstīm izskatās neiespējams.

Kā zināt, ka tas nav kārtējais vīruss, bet tiešām problēma?

Vienīgais, ko var diezgan droši salīdzināt, ir situācija ar mirstību no visiem cēloņiem konkrētā valstī tagad un mirstība no visiem cēloņiem tajā pašā valstī tajā pašā nedēļā pirms gada vai pirms diviem (jo mirušo skaits var atšķirties pa gadalaikiem un pat pa nedēļām dažādu iemeslu dēļ). Ja veiksim tādu salīdzinājumu, aptuveni var zināt, vai Covid-19 palielina kopējo mirušo skaitu. Tas nedos iespēju salīdzināt situāciju starp valstīm, bet dos iespēju saprast, ka Covid-19 nav vēl viena parasta gripa.

Pēc tādiem datiem var redzēt, piemēram, ka Ņujorkā 2020. gada 14. nedēļā nomira aptuveni par 50% cilvēku vairāk nekā 2019. gadā un par 28% vairāk nekā tajā pašā nedēļā gripas epidēmijas laikā 2018. gadā. Ziemeļitālijā mirušo skaits palielinājās par 14 962 gadījumiem, salīdzinot ar tādu pašu periodu pagājušā gadā. Tas, ka tik īsā laikā ir tik straujš mirstības pieaugums, liecina, ka pandēmija nebija izziņota velti, un tiešām ir jābūt ļoti piesardzīgiem.

Kāda vēl ir problēma?

Vislielākā problēma ir veselības sistēmas kapacitāte. Cik smagi slimo slimnieku veselības sistēma var pieņemt? Tas, protams, arī atšķiras starp valstīm. Lai saprastu, par ko ir stāsts, ir iespēja domāt par veselības sistēmu kā par vannu, kurā ir divi atsevišķi ūdenskrāni: viens no tiem visu laiku strādā pastāvīgā režīmā (tā ir kopējā mirstība valstī neatkarīgi no Covid-19), bet otrs lej ūdeni katru dienu citā apjomā – vienu dienu tikai pilienu, otro dienu – veselu spaini. Kad darbojas tikai pirmais ūdenskrāns, tad vanna nepārpildās, jo liekais ūdens paspēj aiztecēt. Kad pievienojas otrais ūdenskrāns, ja tas lies pārāk daudz ūdens, vanna var arī pārpildīties. Lai tas nenotiktu, maksimāli jānoslēdz otrais krāns. Tieši tas ir mērķis valstī ar izsludinātajiem piesardzības pasākumiem.

Kādi var būt secinājumi?

Nav nekādas iespējas (un, godīgi sakot, arī vajadzības) salīdzināt Covid-19 saslimstību vai mirstību dažādās valstis – mums ir svarīga tikai situācija mūsu valstī un tās veselības sistēmas kapacitāte. Neviena valsts nevar galvot, ka tās  veselības sistēma ir pilnīgi gatava lielam pacientu skaitam, bet šis skaits ir iespējams, pat ja šodien tā neliekas (atceramies inkubācijas periodu). Viss, ko varam darīt, ir būt maksimāli piesardzīgiem, lai mūsu veselības sistēmai neuzliktu pārāk lielus uzdevumus un nejauši nekļūtu par kāda cita cilvēka nāves iemeslu.

Ieturēt sociālo distanci, retāk iziet no mājām, valkāt maskas publiskās vietās un mazgāt, mazgāt un mazgāt visu – gan rokas, gan sevi, gan pārtiku. Tā un tikai tā varēsim tikt galā ar vīrusu.

Neaizmirsīsim arī to, ka Latvijā aizvien ir nepietiekams epidemiologu skaits un ka viens no risinājumiem ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes jaunveidotā maģistra studiju programma “Epidemioloģija un medicīniskā statistika”, kura jau šovasar uzņems pirmos studētgribētājus, kuru izglītības aktualitāte mūsdienu pasaulē aug ar katru dienu.