Vēlēšanu otrajā kārtā cīņā devās LTF smagsvari. Priekšvēlēšanu aģitācijas pastkartīte ar Smiltenē kandidējušo Daini Īvānu
Pirms 30 gadiem Daugavas stadionā sanāca tūkstošiem deputātu, lai atbalstītu brīvību. Ir turpina rakstu sēriju par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Silta un saulaina bija 1990. gada 21. aprīļa diena, un Daugavas stadiona tribīnes bija ļaužu pilnas. Viņi gan nebija atnākuši skatīties kādu futbola spēli. No visas Latvijas bija sabraukuši visu līmeņu — pašvaldību, Augstākās Padomes, PSRS Tautas deputātu padomes — deputāti, kopskaitā vairāk nekā astoņi tūkstoši, lai izteiktu atbalstu aicinājumam atjaunot Latvijas neatkarību.
Latvijas Tautas frontes organizētā Vislatvijas tautas deputātu sapulce bija domāta, lai demonstrētu, ka gaidāmais lēmums par neatkarību nav kādas šauras politiķu grupas patvaļa, bet gan atspoguļo plašu sabiedrības vairākuma viedokli. Iespējams, ka LTF vadība arī vēlējās stiprināt pašu Augstākajā Padomē ievēlēto deputātu apņēmību. Starp pirmajā vēlēšanu kārtā uzvarējušajiem bija arī tādi, kurus LTF nebija iekļāvusi savu atbalstāmo sarakstā, bet viņu balsis 4. maijā bija ļoti nepieciešamas. Turklāt gaidāmā balsojuma rezultāts vēl nebija simtprocentīgi skaidrs.
Pirmajā vēlēšanu kārtā, kas notika 18. martā, 114 apgabalos uzvarēja LTF atbalstītie kandidāti. Viņu vidū bija frontes vadītāji Ivars Godmanis, Jānis Škapars, Jānis Kinna un Jānis Dinevičs. Bija arī virkne LTF atbalstīto kompartijas liberālā spārna pārstāvju, starp kuriem redzamākie bija Anatolijs Gorbunovs un Imants Daudišs. Abi kandidēja apgabalos, kuros viņiem nebija izvirzīts neviens konkurents. LTF sarakstos bija arī vairāki tautā populāri kultūras pārstāvji — dzejnieks Imants Ziedonis, komponists Imants Kalniņš, rakstnieks Alberts Bels.
Vēl 14 apgabalos, pārsvarā laukos, bija ievēlēti cilvēki, kuru vārdi dažādu iemeslu dēļ neatradās LTF atbalstīto kandidātu sarakstos. Šie cilvēki bieži vien bija apsteiguši frontes kandidātus, bet balsojumā par neatkarību uz viņu balsīm, visticamāk, varēja paļauties.
Tomēr neatkarības deklarācijas pieņemšanai bija nepieciešamas divas trešdaļas jeb 134 Augstākās Padomes deputātu balsis, un pēc vēlēšanu pirmās kārtas LTF puslīdz droša varēja būt tikai par 128.
Aprīļa beigās viss bija atkarīgs no 32 vēlēšanu apgabaliem, kuros pēc 18. marta vēlēšanām neviens kandidāts nebija saņēmis absolūtu balsu vairākumu un bija jārīko vēlēšanu otrā kārta.
Stāvoklis bija sarežģīts. 13 apgabalos pirmajā kārtā bija kandidējuši vairāk nekā divi cilvēki — tajos atkārtotās vēlēšanas notika martā un aprīļa sākumā. Te LTF vēl paspēja pielasīt klāt sešus mandātus, tajā skaitā divas vietas sarežģītos apgabalos Rīgā. Nu jau it kā bija sasniegts maģiskais skaitlis — 134. Tomēr bez dažu balsu rezerves nevarēja būt pārliecības, ka kāds no neatkarības šķietamajiem atbalstītājiem pēdējā brīdī tomēr nenosvārstās. Pietiktu ar vienu, lai sagrautu visus sapņus.
Svētdien, 29. aprīlī, notika otrā kārta apgabalos, kuros bija divi kandidāti un neviens 18. martā nebija ieguvis vairāk par pusi balsu. (Tas bija iespējams tāpēc, ka biļetenos varēja balsot gan «par», gan «pret». Ja pietiekami daudz cilvēku nobalsoja «pret» abiem kandidātiem, tad ne viens, ne otrs nesaņēma vairākumu.) Šajās vēlēšanās varēja izvirzīt arī jaunus, līdz šim nepieteiktus kandidātus. Šai pēdējai, izšķirošajai cīņai LTF mobilizēja smagsvarus, Latvijā labi pazīstamus cilvēkus. Taču rezultāti bija sliktāki, nekā cerēts. Varbūt tāpēc, ka lielais 18. marta pacēlums bija garām, varbūt tāpēc, ka sākotnējie rezultāti ļāva cilvēkiem nedaudz atslābt, varbūt vienkārši tāpēc, ka aprīļa beigās daudzi nedēļas nogalē devās uz laukiem vai mazdārziņiem. Līdzdalība vēlēšanās bija manāmi zemāka nekā pirmajā kārtā, un no tā īpaši cieta LTF kandidāti. Rīgā šajā raundā neuzvarēja neviens neatkarības atbalstītājs, bet astoņas vietas ieguva Interfrontes pārstāvji. Viņu vidū bija odiozais cīnītājs pret nacionālajiem partizāniem un vēlāk padomju vēsturnieks Jānis Dzintars, kurš pirmajā vēlēšanu kārtā bija gandrīz par 300 balsīm atpalicis no LTF atbalstītā kandidāta.
Otrajam raundam pietaupītajiem LTF līderiem Dainim Īvānam Smiltenē un Mavrikam Vulfsonam Elejā nebija oponentu, un viņi bez problēmām uzvarēja. Tautas mīlētā žurnāliste, Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāja Ita Kozakēviča izcīnīja pārliecinošu uzvaru Jēkabpilī. Tomēr tādas pazīstamas Atmodas laika personības kā jurists Ilmārs Bišers, ārsts Leopolds Ozoliņš, žurnālists Viktors Avotiņš un tolaik populārās avīzes Latvijas Jaunatne redaktors Andrejs Cīrulis zaudēja. 29. aprīlī LTF ieguva tika četrus mandātus.
Tomēr izrādījās, ka ar to pietiek. Nākamajā piektdienā, 4. maijā, par neatkarību nobalsoja 138 deputāti.
