“Pārcelsim Ķīnas rūpnīcas uz Latviju!” – lēnāk pār tiltu…

Jau kādu nedēļu Latvijā ir populāra ideja, ka mums jāceļ tās rūpnīcas, ko Eiropas uzņēmumi masveidā pārcelšot no Ķīnas. Valsts ieguldīs telpās, iekārtās un izglītībā. Pieaugs eksports un Latvijas ieņēmumi.

Varētu domāt, ka Ķīnas rūpnīcas ir putekļaini angāri ar klabošām, eļļainām iekārtām un milzu baru cieši saspiedušos, nabadzīgu darbinieku. Tādas nav grūti pārcelt. Var pat iedot lielāku angāru, uzlikt jaunu iekārtu un pacelt algas.

Diemžēl tā ir vismaz 15 gadus veca pagātne. Tagad Ķīnas rūpnīcas ir tik automatizētas, ka valdība pārstāja atbalstīt robotizāciju. Tām ir piegādātāju un pircēju tīkli pa visu pasauli un labi atstrādāta (un automatizēta) loģistika. Pieejami jebkāda veida un apjoma materiāli un detaļas. Pat ja detaļa vēl pasaulē neeksistē, parīt to piegādās elastīgs mazais ražotājs.

Rūpnīcu tehnoloģiskās problēmas risina Ķīnas universitātes un institūti. Ir tik daudz jauno inženieru, ka var atlasīt labākos. Rūpnīcām ir vadītāji, kas spēj strādāt elastīgi un globāli. Bankas dāsni finansē attīstību, un valsts visdažādākajā veidā atbalsta savējos.

Tā ir 40 gadus veidota industriālā sistēma, kas tagad spēj saražot jebko, piegādāt jebkur un nomainīt sortimentu un apjomu dienu, nedēļu laikā.

Tāpēc pēdējo 10 gadu regulārie politiskie aicinājumi pārcelt ražošanu uz mājām, gan uz Eiropu, gan Ameriku, ir atdūrušies pret ekonomisko realitāti – tas nav izdevīgi. Un šajā laikā Ķīnas industrija ir apņēmīgi risinājusi problēmas, kas varētu pārcelšanu motivēt – uzlabojusi kvalitāti, elastību, ātrumu un sadarbību ar klientiem.

Neskatoties uz to, rūpnīcas Latvijā ir jāceļ. Tās ir valsts labklājības pamats; arī augstas vērtības pakalpojumi bieži saistīti ar rūpniecību. Tomēr tas ir jādara pārdomāti, atbilstoši esošajai Latvijas industriālajai sistēmai. Nav vērts celt rūpnīcas, kuru biznesa plāns Latvijā nebūtu dzīvotspējīgs bez dāsnajām dotācijām.

Protams, ja valsts segs telpu izmaksas un garantēs kredītus, atradīsies uzņēmēji, kas uzcels rūpnīcu un pārņems daļu Ķīnas pasūtījumu – tuvāk, lētāk. Diemžēl bez pilnvērtīga industriālās sistēmas atbalsta šī rūpnīca nebūs pietiekami elastīga un ātri zaudēs Ķīnas kolēģiem. Pasaulē ir simtiem piemēru neveiksmīgām valsts investīcijām ražotnēs.

Tāpēc, ja pārceļam, tad tikai tās rūpnīcas, kas “dabiski” iekļautos mūsu ražošanas sistēmā un palīdzētu to attīstīt. Pirmkārt, tās, kas strādās ar mūsu esošajiem partneriem Rietumeiropā un ASV. Kurām spēsim nodrošināt materiālus, detaļas un darbiniekus. Kuras dos darbu citām Latvijas firmām un mūsu zinātniekiem.

Tādas, kas palīdzēs mūsu industrijai kļūt sarežģītākai (sophisticated) un ar augstāku vērtību. Kas ražos sarežģītākus produktus nekā esošās rūpnīcas. Un tāpēc – nevis pārceļam, bet ceļam jaunas – automatizētas un elastīgas, kas ir pāris gadus priekšā konkurentiem.

Izmantojot šo brīdi, kad valstis atbalsta savu ražošanu, Latvijai ir arī iespēja izdarīt industrijas attīstībā iekavēto – modernizēt un automatizēt esošās ražotnes, finansēt industriālo pētniecību un inženiertehniskās konsultācijas, un pielāgot izglītību industrijas vajadzībām.

Lai arī Covid-19 krīze diezvai beigsies ar masveidīgu rūpnīcu pārcelšanu, nākotnē valstis aktīvāk iesaistīsies savas industrijas attīstīšanā. Līdz šim tās nosodīja Ķīnu par pārāk lielu valsts lomu ekonomikā. Tomēr, Ķīnai kļūstot par pasaules vadošo ekonomiku, nekas cits neatliks, kā sākt pārņemt tās paņēmienus.

Arī Latvijā būs jāpievērš lielāka uzmanība industriālajai politikai. Līdz šim mēs esam attīstījuši ražošanas “horizontālo” atbalstu, kas der visām nozarēm – finanses telpām un iekārtām, pētniecībai un produktu attīstībai, izglītošanai utt. Pašreizējā krīze ir iespēja attīstīt nākošos divus līmeņus – katrai nozarei specifisku atbalstu un īpašu, individuālu palīdzību mūsu eksporta čempioniem.

Nozarēm specifiskais atbalsts palīdz tad, kad ar “horizontālo” nepietiek. Sākumā tiek uztaisīta detalizēta katras nozares analīze un ambicioza, taču ļoti konkrēta stratēģija. Tad valsts dara tieši šai nozarei vajadzīgo – atbalsta noteiktu izglītību vai pētījumus, palīdz iekarot konkrētu tirgu, finansē specifiskas tehnoloģijas utt. Šāda stratēģija arī pateiktu, kuras rūpnīcas ir vērts celt Latvijā – tādas, kas palīdzētu attīstīt visu nozari.

Diemžēl plānot ambiciozu nozaru attīstību traucē Latvijas industrijas dilemma – salīdzinoši laba peļņa pie zemas vērtības ražošanas. Tāpēc uzņēmumiem nav motivācijas attīstīties un arī nozares pārstāvju ambīcijas un skats nākotnē bieži vien ir piezemēti.

Tāpēc derīgi būtu piesaistīt pasaules labākos nozaru speciālistus palīgā mūsu rūpniecībai. Sēžot blakus mūsu uzņēmējiem, viņi mācēs veikt detalizētu analīzi, pateiks tendences, par kurām mūsējie nav iedomājušies, un uzstādīs ambiciozākus mērķus nekā mūsējie iedrošinājušies.

Rūpnīcas ir nodrošinājušas Latvijas labklājību jau kopš Kurzemes hercogistes laikiem. Covid-19 krīze ir laba iespēja tās atkal pārvērst par mūsu ekonomikas dzinēju. Tikai jāizdara iekavētais – jāveic modernizācija, jāiedzīvina industriālā pētniecība, jāpielāgo izglītība, jāsagatavo izcilas nozaru stratēģijas un jāievieš dāsns atbalsts augstas vērtības ražošanai. Tas būs daudz vērtīgāk par pāris rūpnīcu pārcelšanu.