Baptistu mācītājs Elmārs Pļaviņš (50) krīzi uzskata par iespēju katram apstāties dzīves skrējienā un visiem kopā izaugt par labāku sabiedrību
Pandēmijas Covid-19 krīze ne tuvu nav pirmā, ko piedzīvojis Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš. Kā garīgā mierinājuma sniedzējs viņš 23 gadu laikā, kopš strādā NBS kapelānu dienestā, braucis līdzi Latvijas karavīriem uz karstajiem punktiem pasaulē — Afganistānu, Irāku. Piedzīvojis, ka mūsu un sabiedroto karavīri tiek ievainoti, mirst. Devies pie tuviniekiem ar atbalsta vārdiem.
Šī gada februārī pirmizrādi piedzīvoja režisora Sandija Semjonova dokumentālā filma Ukrainas frontē bez pārmaiņām. Tā stāsta par Latvijas palīdzību Ukrainai caur Pļaviņa skatījumu, kurš jau piecus gadus brauc uz kara nomocīto zemi, lai sniegtu garīgo atbalstu bojāgājušo ukraiņu karavīru dienesta biedriem un ģimenēm. Šopavasar Pļaviņš atkal bija Ukrainā, bet atgriešanās Latvijā pienāca gandrīz vienlaikus ar milztošo vīrusa krīzi.
Mierpilns un optimistisks, viņš nu gatavojas savā mūžā pirmajam virtuālajam Lieldienu dievkalpojumam Rīgas Golgātas baptistu draudzē.
Visi apzināmies, ka šīs Lieldienas būs atšķirīgas no daudzām citām. Ar ko tās atšķirsies, pēc jūsu domām?
Mūsu Lieldienas atšķirsies ar to, ka netiksimies klātienē. Dievkalpojumi notiks ar interneta starpniecību. Citiem vārdiem, klātnības momenta nebūs. No citas puses skatoties, Dievs sacījis — «kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū». Svarīga ir kopā būšana garīgā ziņā — kad stāvam viens par otru, labas domas domājam viens par otru. Tas ir šī grūtā laika nopelns.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.